Čelsī 2 Mančestras Pilsēta 4
Sestdiena, 2010.gada 27.februāris
Statistika un līdzjutēji
Šo abu lielumu mijiedarbība vienmēr ir eksistējusi, bet nekad tā nav bijusi tik liela kā šodienas futbolā. Šodien viss ir izmērīts, šo mērījumu pārzināšana noteikusi piederību noteiktas komandas atbalstītāju lokam. Šie mērījumi neiekļauj sevī emocijas! Tieši tādi līdzjutēji bija redzami Stantford Bridž stadionā. Spēle bija izšķirta jau savlaicīgi, un ticība brīnumam statistikā neuzrādās – tā atnākušie skatītāji pameta stadiona tribīnes jau laicīgi un spēle noslēdzās pustukšā arēnā.
Varētu spriest, ka skatītāji pēdējos gados ir kļuvuši izglītotāki futbola spēles izpratnē un stadionu atstāja laikus tā iemesla dēļ, lai neradītu sastrēgumus, vai arī tie laikus neierodas atpakaļ savās vietās pēc pārtraukuma, jo zina, ka vārti otrā puslaika sākumā tiek gūti retāk nekā pirmā puslaika beigās. Šodien tomēr futbola stadions ir ne tikai vieta, kur tiek spēlēts futbols, bet daudz kas vairāk.
Ja Čelsī futbola komandas līdzjutējus un skatītājus interesēja tikai uzvara, tad Mančestras Pilsētās futbola komandas atbalstītājiem, sekojot statistikai, nemaz nebija pamata doties ceļā uz tālo Londonu, tādēļ ka: Čelsī komanda savā stadionā praktiski nezaudē, Pēdējā Mančestras Pilsētas komandas uzvara Stanfird Bridž stadionā ir meklējama pagājušajā gadsimtā, un pēdējā sezona, kad Mančestras Pilsētas komanda ir divreiz uzvarējusi Česlī futbolistus, atrodama tālajā 1957.gadā.
Velns, kas sēž mūsos iekšā
Spēles pirmais puslaiks līdz pat četrdesmitajai minūtei bija perfekts futbols, kuru ilgi bija gatavojuši abu komandu vadītāji – Karlo Ančeloti, Česlī un Roberto Mančini, Mančestras Pilsēta. Abi kā sarunājuši centās noslēpt drāmu, padarot šo izrādi maksimāli pragmātisku un bez mazākās riska „šķipsniņas”. Abas komandas lieliski pildīja sev piešķirtās lomas - mājinieki kontrolēja bumbu un ik pa reizei centās sist Šeja Givena sargāto vārtu virzienā, bet viesi ļoti uzmanīgi aizsargājās, pat nemēģinot domāt par iespēju uzzināt, kāds Čelsī futbolists stāv šīs komandas vārtos. Pirmie, kuriem neizdevās noturēt sevi tik piezemētā futbola uztverē, bija Čelsī futbolisti, kuri, izmantojot Mančestras Pilsētas futbolistu bailes no Didrjē Drogba un Nikola Anelka, guva pirmos vārtus.
Gandrīz visi Mančestras futbolisti ļoti uzmanīgi pieskatīja minētos Čelsī uzbrucējus, tādējādi atstājot lielus robus laukuma daļās, kur šie futbolisti neatradās. Vārtus pēc acīgas Džo Kola piespēles guva Franks Lampards. Šis vārtu guvums šķietami apliecināja to, ka viss rit pēc plāna – mājinieki spēles pirmā puslaika beigās gūst vārtus un kontrolē spēles gaitu un paredzams, ka turpinās to darīt. Dramaturģiju pat neietekmēja negadījums, kas notika īsi pēc Česlī pirmā vārtu guvuma. Bet par visu pēc kārtas.
Mančestras Pilsētas futbola komandā šajā dienā spēlētāju sarakstā bija atrodami divi uzbrucēji, kuriem raksturīgs kas pavisam neordinārs mūsdienu futbolistam, uzbrucējam – neatlaidība, sportiskais niknums un gatavība upurēt sevi komandas labā. Var diskutēt, vai šīs īpašības uzbrucējiem ir svarīgākās, jo viņus vērtē pēc gūto vārtu skaita, un spēlēs uzvarēt, negūstot vārtus, nevar.
Tā Mančestras pilsētās „uzbrukuma” smailē bija atrodams Karlos Tevezs, pilnā vārdā Karlos Alberto Tevezs. Viņu par vienu no nākotnes labākajiem uzbrucējiem atdzinis pats Diego Armando Mardona. Karlosa futbolista karjerā Dienvidamerikā atrodami tikai futbola grandu vārdi – viņš ir spēlējis tādās lieliskās komandās, kā Boka Juniors, Korintians, savukārt Premjerlīgā Karlosa ceļš bijis ne vien ne tik gluds, bet pat skandālu pilns. Tā Karlos personīgi glāba Vesthemas komandu no vietas zaudēšanas Premjerlīgā, kam sekoja interesants laiks Mančestras Junaited komandā. Tomēr, nespējot rast kopīgu valodu ar Aleksu Fergusonu, Karlos nolēma paveikt ko vēl pretrunīgāku un turpināt spēlēt sarkano velnu niknāko pretinieku, Mančestras Pilsētas, komandā. Reizēm pat šķiet, ka Karlos futbolu uztver kā joku, jo viņa bērnība pavadīta Buenosairesas kriminālākajā – Fuerte Apače (Fuerte Apache) rajonā un futbolista ķermeni klāj rēta no trešā līmeņa apdeguma, kuru viņš guvis, apdedzinoties ar karstu ūdeni. Nesakoties uz mūsdienu medicīnas iespējām, Karlos ir attiecies šo rētu slēpt un uzskata, ka tā ir daļa no tā, kas viņš ir – „El Apache”.
Uzbrukuma kreisajā flangā spēlēja Mančestras Pilsētas un Velsas izlases uzbrucējs Kreigs Duglas Belamijs. Kreiga futbola ceļš bijis garš, un viņš spējis pabūt jau dažādās septiņās futbola pilsētās. Tomēr Kreiga darbus futbola laukumā bieži aizēnojuši konflikti ārpus tā. Kreiga lielākie panākumi bijuši tālajā 2001.gadā, spēlējot Sēra Bobija Robsona vadītājā Ņūkāslas Junaited komandā. Šajā pat gadā Kreigu Profesionālo Futbolistu Asociācija atdzina par gada labāko jauno spēlētāju, izvēloties viņu, nevis tādus šodien labi pazīstamus futbolistus, kā Stīvenu Džerārdu vai Keronu Daieru. Turpmāko futbolista karjeru Kreigu nomocījušas traumas un neskaitāmi konflikti ar treneriem un komandas biedriem. Vislabāk Kreigu arī raksturojis Sērs Bobijs Robsons – „Lielisks futbolists, kurš slēpts zem neparastas, netveramas personības”.
Drāma
Tieši tik pietika – divas drosmīgas, neatlaidīgas un veiksmīgas epizodes, lai šajā dienā pilnīgi iznīcinātu Čelsī futbola komandu. Pēc pirmajiem Čelsī futbolistu gūtajiem vārtiem uz skatuves darbojās traģiskie Česlī personāži un neatlaidīgie, drosmīgie Mančestras Pilsētas varoņi. Viss bija sagatavots drāmai.
Šeja Givena tālu sisto bumbu neveiksmīgi centās ar galvu aiztikt Džons Obi Mikels. Bumba tieši un precīzi gūlās Karlosa Teveza ceļā un viņš, Čelsī centrālo aizsargu, Rikardo Karvalju un Džona Teri, eskorta pavadīts, pirmo reizi ieraudzīja vīru, kurš sargāja Čelsī komandas vārtus – Enrike Hilario. Sitiens pa Hilario sargātajiem vārtiem Tevezam neizdevās, bet tas tik ļoti pārsteidza Hilario, ka pat panteras lēciens vairs nespēja viņa paša pārsteigumu noķert.
Mirkļa klusums apliecināja kopējo pārsteigumu par negadījumu, kurš Čelsī aizsargiem sen nebija gadījies, bet drīz pienāca spēles pārtraukums, kuram vajadzēja Čelsī futbolistus iedrošināt otrā puslaika varoņdarbiem. Bet notika atkārtots negadījums. Kreigs Belamijs ielauzās Čelsī soda laukumā no kreisās puses, kuru vajadzēja sargāt Braņislavam Ivanovičam. Belamija sitiens no ļoti asa leņķa atkārtoti pārsteidza Hilario. Ar šo sitienu spēle bija beigusies.
Turpinājumā Čelsī futbolisti centās ar vien vairāk vīrus virzīt uzbrukumā un Mančestras Pilsētas futbolisti baudīja iesēto pārsvaru un izmantoja vēl divas epizodes. Savukārt Česlī futbolisti aizgāja kopā ar saviem atbalstītājiem; spēlei beidzoties, laukumā bija vairs tikai deviņi futbolisti.
Fakti
• Vienmēr uzvar stiprākais;
• Spēlētājiem vienmēr ir jādara visu, lai uzvarētu;
• Katra kļūda nav nejaušība;
• Kļūdīties var katrs (arī vislielākā kalibra zvaigzne).
• Uzvarēt var, ja: komanda spēlē ar pilnu spēku no sākuma līdz galam. Šāda attieksme arī palīdzēs grūtos mirkļos.
• Katra epizode var izveidoties par izšķirošo: Ja visi spēlētāji izdara savu darbu katrā epizodē. Ja kāds nenostrādā līdz galam, katra epizode var kļūt par izšķirošu ar mīnusa zīmi.
• Spēlētājiem ir jābūt pārliecinātiem par to, ka viņi spēj pildīt sev uzdotos uzdevumus. Kā arī spēlētājiem ir jāspēj spēlēt tikai futbolu, nevis piedalīties blakus darbos - piedalīties diskusijās ar tiesnesi, komandas biedriem, pretiniekiem, skatītājiem utt., veidot amatieru teātra, deju vai dziesmu pulciņus.
• Futbolistiem ir jātic saviem treneriem, komandas vadītājiem; jābūt pārliecinātiem, ka viņu plāns ir uzvaru nesošais.
• Spēlētājiem ir jābūt pārliecinātiem par savu komandas biedru spēju pildīt uzticētos uzdevumus, jāuzticas tiem.
• Futbolistiem jāspēj koncentrēties uz futbolu, ignorējot tiesnešus, skatītājus un citus traucēkļus spēles gaitā.
„Veiksme ir plāna atlikums”- Veslijs Brančs Rikijs, modernā beisbola pionieris. (Adaptēts no Čarlija Roozena, sporta žurnālists, ASV)
Bez dramaturga
Spēles ritējums raksturīgs mūsdienu futbolam, kur spēku samēri starp komandām ir ļoti līdzīgi, bet spēles statistika demonstrē mums tādus ciparus, it kā viena no spēlējošajām komandām bijusi ļoti vārgāka par otru. Spēle atgādināja senlaiku dueli, paukošanās divcīņu, kad pietiek ar vienu dūrienu, lai uzvarētu, vai vienu lodi, lai nogalinātu.
Cīņas spara netrūka, bet, skatoties statistikā, šķiet, ka tieši tā tas bijis. Varbūt futbolisti vairs nav gatavi „celties pēc saņemtā sitiena”, vai varbūt viņiem nemaz tik ļoti nepatīk spēlēt šo spēli priekam. Tā bija tikai viena slikta diena darbā Člesī futbolistiem, viņi, šķiet, izdarīja visu, ko komandas vadītājs uzdeva, bet zaudēja. Nekas, rīt ir jauna darba diena!
Cilvēkam pēc dzīves trieciena celties liek mīlestība pret tuvāko vai pret savu mājvietu, pilsētu, piederību nācijai, valstij, reliģijai, galu galā, pārliecībai, filozofijai. Mīlestība ir kaisle, fanātiska ticība, bez kritiska vērtējuma.
Šajā dienā Česlī un Mančestras Pilsētās futbolisti un līdzjutēji kārtējo reizi apliecināja, ka „mīlestību par naudu nenopirksi”.
piektdiena, 2010. gada 26. marts
ceturtdiena, 2010. gada 4. marts
Nav par ko!
Evertona 3 Mančestras Junaited 1
Sestdiena, 2010.gada 20.februāris
Saulainais rīts
Saule neuzspīdēja uzreiz, bet tieši laikā. Tā iededzināja īstās futbola krāsas Gudisona parka stadionā. Stadionā, uz kuru Evertonas futbola klubs pārcēlās tikai konflikta dēļ ar vienu no kluba īpašniekiem, Džonu Holdingu, 1892. gadā - par to, kā attīstīt Evertonas futbola klubu nākotnē. Pirms tam Evertonas futbolisti spēlēja Anfildas stadionā, kura īpašnieks bija D.Holdings. Minētā konflikta rezultātā Anglija tika pie Liverpūles futbola kluba. Vai Evertonieši nožēlo par šķiršanos no D.Holdinga un Anfildas stadiona? Tas jājautā viņiem. Bet, skatoties uz šo konfliktu no liela attāluma, jāsaka, ka tas devis kaut ko neatkārtojamu – Liverpūles derbiju.
Rīta saule stadionā iespīdēja tieši laikā. Spēle bija uzņēmusi savus apgriezienus, komandas sāka apmainīties ar bīstamiem sitieniem un saspēli pretinieka laukuma pusē. Līdzjutēji Gudisona stadionā šajā rītā bija laikus modušies, tie nekad nav bijuši ne par mata tiesu mazāk zinoši futbolā par saviem jaunākajiem kaimiņiem no Anfildas stadiona. Evertonieši ir daudz cietuši no šiem kaimiņiem, un varbūt tieši tas ir stiprinājis viņu lojalitāti tieši savai komandai un tās futbolistiem, treneriem, vadītājiem.
Evertonas komandā 21.gadsimta pirmajā dekādē arvien vairāk tiek pulcināti meistarīgi uz uzbrukumu orientēti futbolisti, kā Mikaels Arteta, Kims Kehils, Stīvens Pieneārs. Lai gan uzbrucēji parasti ir „primadonnas”, komanda nav zaudējusi cīņas sparu, neatlaidību un drosmi, kas īpaši uzspīd Gudisona stadionā.
Brālis pret brāli
Šajā rītā abas komandas laukumā vadīja komandu kapteiņi – brāļi Nevili. Jaunākais brālis Filips Džons Nevils, trīsdesmit trīs gadus vecs, cīņā veda Evertonas futbolistus, savukārt vecākais brālis, Garijs Aleksnadrs Nevils, trīsdesmit piecu gadu vecumā laukumā veda Mančestra Junaited futbolistus.
Brāļi auguši sportiskā ģimenē – tēvs kriketists, māte strādājusi Burijas futbola klubā, māsa Treisija pārstāv Anglijas valsts vienību netbola sacensībās. Vecākais brālis ir viens no retajiem futbolistiem, kurš visu savu futbola mūžu pavadījis vienā komandā - Mančestra Junaited. Un kopš 2005. gada, kad klubu pameta Rojs Kīns, kļuva par Mančestras Junaited kapteini. Garijs Nevils līdz šim ir vienīgais Mančestras Junaited kapteinis, kurš ir dzimis Mančestrā.
Jaunākais brālis Filips Nevils, jeb labāk zināms kā Fils Nevils, futbolu sāka spēlēt kopā ar vecāko brāli, abi - Mančestras Junaited komandā līdz pat 2005. gadam, kad jaunākais brālis nolēma komandu pamest un doties uz Liverpūli, lai spēlētu Evertonas futbola komandā. Oficiāli par komandas kapteini Fils kļuva 2007.gadā, bet jau pirms tam, aizvietojot toreizējo Evertonas komandas kapteini Deividu Veiru, viņš pirmo reizi Premjerlīgas vēsturē 2006.gada beigās veda komandu kaujā pret sava brāļa vadīto Mančestras Junaited.
Abiem brāļiem pieder rekords – viņi kopā aizvadījuši 142 spēles Anglijas izlases sastāvā. Viņi pat ir pārspējuši brāļus Džeku un Bobiju Čarltonus.
Šajā rītā abi brāļi laukumā aci pret aci bieži netikās, jo abi spēlēja labā malējā aizsarga pozīcijā. Tomēr brāļu duelī par uzvarētāju viennozīmīgi jāatdzīst jaunāko brāli Filu. Garija komanda ne tik vien zaudēja, bet tieši no vecākā brāļa flanga tika izdarīta piespēle soda lakumā, kad Mančestras Junaited ielaida izšķirošos otros vārtus.
Līdzās brāļiem Neviliem abu komandu futbolistus vieno kopīga vēsture. Tā Evertonas futbola komandas vārtus sargā Timotijs Metjuzs Hovards, jeb Tims Hovards, kurš savus pirmos nopietnos soļus Premjerlīgā spēra tieši Mančestras Junaited komandā. Pavadījis trīs gadus, cīnoties par vietu komandas vārtos, Tims devās uz Liverpūli, lai sargātu Evertonas futbola komandas vārtus. Līdzīgu ceļu gājis Evertonas uzbrucējs Lusis Lorens Saha, kurš, nespējot sevi pierādīt Aleksam Fergusonam kā Mančestras Junaited futbolists, mājas sev radis Liverpūles Evertons.
Pretējā virzienā, no Liverpūles Everton futbola komandas uz Mančestras Junaited, devies Veins Rūnijs, pilnā vārdā Veins Marks Rūnijs. Ceļā viņš spējis salauzt ne vienu vien Everton līdzjutēja sirdi. Veins jau no bērnības bijis Evertons futbola komandas līdzjutējs un viņa īpašais favorīts bijis 21.gadsimta beigu komandas uzbrucējs Dunkans Fergusons. Veins savu lojalitāti demonstrējis ļoti atklāti - jau jauniešu vecumā, gūstot vārtus Futbola Asociācijas jauniešu kausa finālā, viņš skatītājiem un pretiniekiem demonstrējis kreklu ar uzrakstu – „vienreiz zils, vienmēr zils” (Once a Blue, always a Blue). 2002.gada oktobrī, dažas dienas pirms septiņpadsmit gadu dzimšanas dienas, Veins Rūnijs guva savus pirmos vārtus Premjerlīgā, spēlējot Evertonas komandā pret čempioniem – Londonas Arsenal. Šis vārtu guvums padarīja viņu par jaunāko vārtu gruvēju Premjerlīgā. Bet jau 2004.gada vasarā Evertonas futbola klubs nespēja samaksāt Veina Rūnija talantam atbilstošu algu, un pēc tikai diviem gadiem Evertonas futbola komandā Veins nonāca Mančestras Junaited.
Neskatoties uz šo vēsturi, Veins Rūnijs ir Evertonas futbola komandas simbols – audzis nabadzīgā Liverpūles nostūrī, agri precējies ar savu vidusskolas mīlestību, neatlaidīgs cīnītājs, reizēm pat rupjš, jo nespēj savaldīt emocijas, cīnās par savējiem un dara to skaisti, no visas sirds.
Līdzās visam jau minētam, jāstāsta par kādu citu brālību. Abu komandu vadītāji Alekss Fergusons un Deivid Mojes (Deivids Viljams Mojes) ir Skotijas futbola audzēkņi un nesamierināmi ienaidnieki – Alekss, bijušais Glāzgovas Reindžers uzbrucējs, bet Deivids - Glāzgovas Ķeltu aizsargs. Laukumā viņi nekad nav tikušies, jo ir dažādu paaudžu pārstāvji. Viņu futbolistu mūžs ir bijis gaužām atšķirīgs - Deivids sava futbolista darba lielāko daļu darījis Anglijas trešajā līgā, bet Alekss bijis viens no sava laika veiksmīgākiem uzbrucējiem Skotijas čempionātā. Tā arī šodien - lai gan Evertona ir komanda ar senām tradīcijām un ļoti uzticīgiem līdzjutējiem, tā mūsdienu pasaulē nespēj nostāties līdzās globālajam zīmolam - Mančestras Junaited.
Nākotnes vārdā
Spēles sākumus un pirmā puse kopumā piedāvāja divus izcilus ģenialitātes mirkļus Demitara Berbatova un Dinijara Belilidionva izpildījumā. Abi šie futbolisti pēc paveiktā strauji pazuda, atstājot savas vietas brīvas uz maiņu iznākušajiem futbolistiem.
Līdzīgi kā abu futbola komandu vadītājus šķir paaudze, tā arī laukumā uz maiņu iznākušos futbolistus. Lai spēli uzvarētu, Mančestras Junaited vadītājs, „vecais” Alekss Fergusons (68 gadi), laukumā sūtīja „vecos” – Polu Skolzu (35) un Maiklu Ovenu (30). Turpretī, „jaunais” Deivids Moijes (46) laukumā sūtīja „jaunos” – Danielu Goslingu (20) un Džeku Kristianu Rodvelu (18).
Šķiet futbola pasaulei ir skaidrs, kas ir Maikls Ovens un Pols Skolzs, bet retais ir dzirdējis par Golslingu un Rodvelu. Tomēr Evertonā zina, kas šie jaunie puiši ir, un, ja jūs redzētu un dzirdētu, kādu emociju izvirdumu un troksni radīja Daniels Goslings, vietā un laikā pieskaroties bumbai, tad noteikti nodomātu, ka futbola pasaule tajā mirklī ir sašķobījusies vai „stāv uz galvas”. Šos efektus vēl vairāk kāpināja Džeka Rodvela drosmes mirklis, tas pat pārsteidza Mančestras Junaited futbolistus tā, ka tie neuzdrošinājās viņu traucēt. Gudisona stadionā sapulcējušies Everton līdzjutēji piedzīvoja ko tādu, par ko stāsta mazbērniem. Viņi visi bija daļa no tā!
Abi puiši, protams, „nosmēla krējumu” no Fila Nevila komandas darba. Lielisku maču aizvadīja komandas laukuma malās spēlējošie futbolisti – Fils Nevils, Leitons Beins, Lendons Donovans, Leons Osmans, gandrīz pilnībā apturot Junaited uzbrukumus no flangiem. Savukārt laukuma vidusdaļā Junaited komandai trūka meistarības, lai sekmīgi tiktu līdz sitieniem pa vārtiem. Tā vairākas reizes tas pats „vienreiz zils, vienmēr zils” Veins Rūnijs piedeva savai bijušai „mīlestībai” – nespējot savaldīt bumbu, skrienot jau pretī tukšiem vārtiem, un nedaudz nenotēmējot, sitot soda sitienu.
Spēli zaudēja ne vien Veins Rūnijs, bet arī Mančestras Junaited aizsardzība. Uzvaras vārti tika zaudēti, kad Garijs Nevils nespēja pierunāt sev palīdzēt Antonio Valensiu. Savukārt soda laukuma vidū Danu Goslingu nespēja kārtīgi pieskatīt nedz Džonijs Evans, nedz Vess Brauns. Otro vārtu zaudējumu Mančestras Junaited gadījās piedzīvot, pateicoties Džeka Rodvela drosmei un to pašu Junaited spēlētāju nespējai noticēt Rodvela drosmei.
Ar cerību
Nākotnes krāsas ir spožas. Gribas tam ticēt, jo šā rīta saule atsedza lielisku futbola izrādi. Un ne vien tādēļ, ka futbola pasaule kaut uz mirkli tika „sagriezta kājām gaisā”, bet gan tādēļ, ka uzvarēja tas, kurš vairāk gribēja, nevis bija ieguldījis naudu savas komandas futbolistos.
Šī spēle arī atgrieza ticību, ka futbols netiek spēlēts uz „papīra” un ka brīnumi tik tiešām var notikt. Bet vai grūta, sūra, neatlaidīga darba uzvara ir brīnums, liekot to pret talantu un pašpārliecinātību? Tā var nonākt līdz izsenajam jautājumam, kas sportā ik pa mirklim atgriežas – kāda ir veiksmes cena? Šķiet, šādi rindojot teikumus, esmu jau atbildējis – grūts, sūrs un neatlaidīgs darbs. Šos trīs lielumus gribas papildināt ar to, kas vēl šajā vakarā bija Evertonas futbolistu pusē – līdzjutēji. Un nevis vienkārši milzīgs stadions pilns ar cilvēkiem, bet stadions ar vēsturi, tradīcijām un atmiņām, kur līdzjutēji katram futbolistam velta savu dziesmu un, tiem atstājot laukumu, aplaudē, kājās stāvot, pat ja futbolists šķietami laukumā nav neko redzamu paveicis. Bet šie līdzjutēji zina, ka šis vīrs zilajā kreklā ir strādājis no visas sirds, atdevis visu, kas viņam ir, zina, ka šis vīrs ir savējais.
Emocijas nav mērāmas ciparos, kaut gan 3-1. Un šis ieraksts vēstures grāmatās būs kā vēl viena bilde Evertonas ģimenes albumiņā, uz kuru atskatīties, rādīt bērniem un lepoties būt par šīs ģimenes „daļu”.
Sestdiena, 2010.gada 20.februāris
Saulainais rīts
Saule neuzspīdēja uzreiz, bet tieši laikā. Tā iededzināja īstās futbola krāsas Gudisona parka stadionā. Stadionā, uz kuru Evertonas futbola klubs pārcēlās tikai konflikta dēļ ar vienu no kluba īpašniekiem, Džonu Holdingu, 1892. gadā - par to, kā attīstīt Evertonas futbola klubu nākotnē. Pirms tam Evertonas futbolisti spēlēja Anfildas stadionā, kura īpašnieks bija D.Holdings. Minētā konflikta rezultātā Anglija tika pie Liverpūles futbola kluba. Vai Evertonieši nožēlo par šķiršanos no D.Holdinga un Anfildas stadiona? Tas jājautā viņiem. Bet, skatoties uz šo konfliktu no liela attāluma, jāsaka, ka tas devis kaut ko neatkārtojamu – Liverpūles derbiju.
Rīta saule stadionā iespīdēja tieši laikā. Spēle bija uzņēmusi savus apgriezienus, komandas sāka apmainīties ar bīstamiem sitieniem un saspēli pretinieka laukuma pusē. Līdzjutēji Gudisona stadionā šajā rītā bija laikus modušies, tie nekad nav bijuši ne par mata tiesu mazāk zinoši futbolā par saviem jaunākajiem kaimiņiem no Anfildas stadiona. Evertonieši ir daudz cietuši no šiem kaimiņiem, un varbūt tieši tas ir stiprinājis viņu lojalitāti tieši savai komandai un tās futbolistiem, treneriem, vadītājiem.
Evertonas komandā 21.gadsimta pirmajā dekādē arvien vairāk tiek pulcināti meistarīgi uz uzbrukumu orientēti futbolisti, kā Mikaels Arteta, Kims Kehils, Stīvens Pieneārs. Lai gan uzbrucēji parasti ir „primadonnas”, komanda nav zaudējusi cīņas sparu, neatlaidību un drosmi, kas īpaši uzspīd Gudisona stadionā.
Brālis pret brāli
Šajā rītā abas komandas laukumā vadīja komandu kapteiņi – brāļi Nevili. Jaunākais brālis Filips Džons Nevils, trīsdesmit trīs gadus vecs, cīņā veda Evertonas futbolistus, savukārt vecākais brālis, Garijs Aleksnadrs Nevils, trīsdesmit piecu gadu vecumā laukumā veda Mančestra Junaited futbolistus.
Brāļi auguši sportiskā ģimenē – tēvs kriketists, māte strādājusi Burijas futbola klubā, māsa Treisija pārstāv Anglijas valsts vienību netbola sacensībās. Vecākais brālis ir viens no retajiem futbolistiem, kurš visu savu futbola mūžu pavadījis vienā komandā - Mančestra Junaited. Un kopš 2005. gada, kad klubu pameta Rojs Kīns, kļuva par Mančestras Junaited kapteini. Garijs Nevils līdz šim ir vienīgais Mančestras Junaited kapteinis, kurš ir dzimis Mančestrā.
Jaunākais brālis Filips Nevils, jeb labāk zināms kā Fils Nevils, futbolu sāka spēlēt kopā ar vecāko brāli, abi - Mančestras Junaited komandā līdz pat 2005. gadam, kad jaunākais brālis nolēma komandu pamest un doties uz Liverpūli, lai spēlētu Evertonas futbola komandā. Oficiāli par komandas kapteini Fils kļuva 2007.gadā, bet jau pirms tam, aizvietojot toreizējo Evertonas komandas kapteini Deividu Veiru, viņš pirmo reizi Premjerlīgas vēsturē 2006.gada beigās veda komandu kaujā pret sava brāļa vadīto Mančestras Junaited.
Abiem brāļiem pieder rekords – viņi kopā aizvadījuši 142 spēles Anglijas izlases sastāvā. Viņi pat ir pārspējuši brāļus Džeku un Bobiju Čarltonus.
Šajā rītā abi brāļi laukumā aci pret aci bieži netikās, jo abi spēlēja labā malējā aizsarga pozīcijā. Tomēr brāļu duelī par uzvarētāju viennozīmīgi jāatdzīst jaunāko brāli Filu. Garija komanda ne tik vien zaudēja, bet tieši no vecākā brāļa flanga tika izdarīta piespēle soda lakumā, kad Mančestras Junaited ielaida izšķirošos otros vārtus.
Līdzās brāļiem Neviliem abu komandu futbolistus vieno kopīga vēsture. Tā Evertonas futbola komandas vārtus sargā Timotijs Metjuzs Hovards, jeb Tims Hovards, kurš savus pirmos nopietnos soļus Premjerlīgā spēra tieši Mančestras Junaited komandā. Pavadījis trīs gadus, cīnoties par vietu komandas vārtos, Tims devās uz Liverpūli, lai sargātu Evertonas futbola komandas vārtus. Līdzīgu ceļu gājis Evertonas uzbrucējs Lusis Lorens Saha, kurš, nespējot sevi pierādīt Aleksam Fergusonam kā Mančestras Junaited futbolists, mājas sev radis Liverpūles Evertons.
Pretējā virzienā, no Liverpūles Everton futbola komandas uz Mančestras Junaited, devies Veins Rūnijs, pilnā vārdā Veins Marks Rūnijs. Ceļā viņš spējis salauzt ne vienu vien Everton līdzjutēja sirdi. Veins jau no bērnības bijis Evertons futbola komandas līdzjutējs un viņa īpašais favorīts bijis 21.gadsimta beigu komandas uzbrucējs Dunkans Fergusons. Veins savu lojalitāti demonstrējis ļoti atklāti - jau jauniešu vecumā, gūstot vārtus Futbola Asociācijas jauniešu kausa finālā, viņš skatītājiem un pretiniekiem demonstrējis kreklu ar uzrakstu – „vienreiz zils, vienmēr zils” (Once a Blue, always a Blue). 2002.gada oktobrī, dažas dienas pirms septiņpadsmit gadu dzimšanas dienas, Veins Rūnijs guva savus pirmos vārtus Premjerlīgā, spēlējot Evertonas komandā pret čempioniem – Londonas Arsenal. Šis vārtu guvums padarīja viņu par jaunāko vārtu gruvēju Premjerlīgā. Bet jau 2004.gada vasarā Evertonas futbola klubs nespēja samaksāt Veina Rūnija talantam atbilstošu algu, un pēc tikai diviem gadiem Evertonas futbola komandā Veins nonāca Mančestras Junaited.
Neskatoties uz šo vēsturi, Veins Rūnijs ir Evertonas futbola komandas simbols – audzis nabadzīgā Liverpūles nostūrī, agri precējies ar savu vidusskolas mīlestību, neatlaidīgs cīnītājs, reizēm pat rupjš, jo nespēj savaldīt emocijas, cīnās par savējiem un dara to skaisti, no visas sirds.
Līdzās visam jau minētam, jāstāsta par kādu citu brālību. Abu komandu vadītāji Alekss Fergusons un Deivid Mojes (Deivids Viljams Mojes) ir Skotijas futbola audzēkņi un nesamierināmi ienaidnieki – Alekss, bijušais Glāzgovas Reindžers uzbrucējs, bet Deivids - Glāzgovas Ķeltu aizsargs. Laukumā viņi nekad nav tikušies, jo ir dažādu paaudžu pārstāvji. Viņu futbolistu mūžs ir bijis gaužām atšķirīgs - Deivids sava futbolista darba lielāko daļu darījis Anglijas trešajā līgā, bet Alekss bijis viens no sava laika veiksmīgākiem uzbrucējiem Skotijas čempionātā. Tā arī šodien - lai gan Evertona ir komanda ar senām tradīcijām un ļoti uzticīgiem līdzjutējiem, tā mūsdienu pasaulē nespēj nostāties līdzās globālajam zīmolam - Mančestras Junaited.
Nākotnes vārdā
Spēles sākumus un pirmā puse kopumā piedāvāja divus izcilus ģenialitātes mirkļus Demitara Berbatova un Dinijara Belilidionva izpildījumā. Abi šie futbolisti pēc paveiktā strauji pazuda, atstājot savas vietas brīvas uz maiņu iznākušajiem futbolistiem.
Līdzīgi kā abu futbola komandu vadītājus šķir paaudze, tā arī laukumā uz maiņu iznākušos futbolistus. Lai spēli uzvarētu, Mančestras Junaited vadītājs, „vecais” Alekss Fergusons (68 gadi), laukumā sūtīja „vecos” – Polu Skolzu (35) un Maiklu Ovenu (30). Turpretī, „jaunais” Deivids Moijes (46) laukumā sūtīja „jaunos” – Danielu Goslingu (20) un Džeku Kristianu Rodvelu (18).
Šķiet futbola pasaulei ir skaidrs, kas ir Maikls Ovens un Pols Skolzs, bet retais ir dzirdējis par Golslingu un Rodvelu. Tomēr Evertonā zina, kas šie jaunie puiši ir, un, ja jūs redzētu un dzirdētu, kādu emociju izvirdumu un troksni radīja Daniels Goslings, vietā un laikā pieskaroties bumbai, tad noteikti nodomātu, ka futbola pasaule tajā mirklī ir sašķobījusies vai „stāv uz galvas”. Šos efektus vēl vairāk kāpināja Džeka Rodvela drosmes mirklis, tas pat pārsteidza Mančestras Junaited futbolistus tā, ka tie neuzdrošinājās viņu traucēt. Gudisona stadionā sapulcējušies Everton līdzjutēji piedzīvoja ko tādu, par ko stāsta mazbērniem. Viņi visi bija daļa no tā!
Abi puiši, protams, „nosmēla krējumu” no Fila Nevila komandas darba. Lielisku maču aizvadīja komandas laukuma malās spēlējošie futbolisti – Fils Nevils, Leitons Beins, Lendons Donovans, Leons Osmans, gandrīz pilnībā apturot Junaited uzbrukumus no flangiem. Savukārt laukuma vidusdaļā Junaited komandai trūka meistarības, lai sekmīgi tiktu līdz sitieniem pa vārtiem. Tā vairākas reizes tas pats „vienreiz zils, vienmēr zils” Veins Rūnijs piedeva savai bijušai „mīlestībai” – nespējot savaldīt bumbu, skrienot jau pretī tukšiem vārtiem, un nedaudz nenotēmējot, sitot soda sitienu.
Spēli zaudēja ne vien Veins Rūnijs, bet arī Mančestras Junaited aizsardzība. Uzvaras vārti tika zaudēti, kad Garijs Nevils nespēja pierunāt sev palīdzēt Antonio Valensiu. Savukārt soda laukuma vidū Danu Goslingu nespēja kārtīgi pieskatīt nedz Džonijs Evans, nedz Vess Brauns. Otro vārtu zaudējumu Mančestras Junaited gadījās piedzīvot, pateicoties Džeka Rodvela drosmei un to pašu Junaited spēlētāju nespējai noticēt Rodvela drosmei.
Ar cerību
Nākotnes krāsas ir spožas. Gribas tam ticēt, jo šā rīta saule atsedza lielisku futbola izrādi. Un ne vien tādēļ, ka futbola pasaule kaut uz mirkli tika „sagriezta kājām gaisā”, bet gan tādēļ, ka uzvarēja tas, kurš vairāk gribēja, nevis bija ieguldījis naudu savas komandas futbolistos.
Šī spēle arī atgrieza ticību, ka futbols netiek spēlēts uz „papīra” un ka brīnumi tik tiešām var notikt. Bet vai grūta, sūra, neatlaidīga darba uzvara ir brīnums, liekot to pret talantu un pašpārliecinātību? Tā var nonākt līdz izsenajam jautājumam, kas sportā ik pa mirklim atgriežas – kāda ir veiksmes cena? Šķiet, šādi rindojot teikumus, esmu jau atbildējis – grūts, sūrs un neatlaidīgs darbs. Šos trīs lielumus gribas papildināt ar to, kas vēl šajā vakarā bija Evertonas futbolistu pusē – līdzjutēji. Un nevis vienkārši milzīgs stadions pilns ar cilvēkiem, bet stadions ar vēsturi, tradīcijām un atmiņām, kur līdzjutēji katram futbolistam velta savu dziesmu un, tiem atstājot laukumu, aplaudē, kājās stāvot, pat ja futbolists šķietami laukumā nav neko redzamu paveicis. Bet šie līdzjutēji zina, ka šis vīrs zilajā kreklā ir strādājis no visas sirds, atdevis visu, kas viņam ir, zina, ka šis vīrs ir savējais.
Emocijas nav mērāmas ciparos, kaut gan 3-1. Un šis ieraksts vēstures grāmatās būs kā vēl viena bilde Evertonas ģimenes albumiņā, uz kuru atskatīties, rādīt bērniem un lepoties būt par šīs ģimenes „daļu”.
pirmdiena, 2010. gada 15. februāris
Kārtējais „Super”
Londonas Arsenal 1 Mančestras Junaited 3
Svētdiena, 2010.gada 31.janvāris
Super!
Super uzbrucējs Veins Rūnijs pret super pussargu Ksesu Faberagsu; super treneris Alekss Fergusons pret super talantu kalēju Arsenu Vengeru; super sarkanie velni pret super sarkaniem artilēristiem – tas viss superstadionā „Emirāti”. Viss pilnīgi „super”, tikai emirāti rada iespaidu, ka „ super” ir vai nu globalitātes pazīme, vai arī spēle notiek Vidusāzijā.
Šķita, ka šis ir viens no vakariem, kad tiks izšķirts, kura „super” ir superīgāks. Un izšķīrās. Bet svarīgi, kā izšķīrās, un vai bija super? Vai abu komandu spēle ar superelastīgo spēles modeli, kura galvgalī ir pusuzbrucējs – A gadījumā Veins Rūnijs, B – Andrejs Aršāvins - ir super?
Spēle, kurā nedrīkst atļauties zaudēt, tik vien tādēļ, ka tas ietekmē bankas konta bilanci, un skatītājos rada vēlmi nākt uz stadionu, tik vien tādēļ, lai nodemonstrētu savu bilanci. Lai gan superstadions ir audzis, vietas skatītājiem tajā nu ir vairāk un daudz ērtākas nekā Haiburri, šodien tie vairs nav līdzjutēji, kurus vislieliskāk raksturo režisora Deivida Evansa 1997.gadā demonstrētā kinolente „Slimības laukums” (Fever Pitch). Šajā stāstā Kolina Firta atainotais Arsenal līdzjutējs nespēj izvēlēties starp savu dzīvi un Arsenal dzīvi. Vai šodien kādam „Emirātu” stadionā ir šāda „super” dilemma?
Filozofu duelis
Arsens Vengers – 1949.gadā dzimušais inženieris elektrības jautājumos ar zinātnisko grādu ekonomikā jau četrpadsmit gadus ved Arsenal pareizā virzienā. Arsens par savu labāko izglītību uzskata laiku, ko bērnībā viņš pavadījis bārā, diskutējot ar futbola līdzjutējiem.
Visu laiku veiksmīgāks Arsenal vadītājs – šāds pašlaik ir Arsnea Vengera vārds Londonā. Īpaši neizmirstama bija 2004.gada vasara, kad Arsenal noslēdza futbola gadu, nezaudējot nevienā no Premejerlīgas spēlēm un uzvarot Futbola Asociācijas kausā. Jau tad Arsens varēja lepoties, ka uzvarai par pamatu ir nevis skaļi spēlētāju vārdi laukumā, bet gan pretrunīga spēlētāju, ar ko papildināt Arsenal komandu, izvēle. Bet jau tad – uzvarētājus skaļi netiesāja. Arsena Arsenal komandas spēlēja uzbrūkošu futbolu, kuru līdz 2005.gadam raksturoja divi uzbrucēji, tad Arsenal nonāca jaunajā „Emirātu” stadionā, kurš, kā izrādās, ir platāks nekā Haiburī stadions, un nu jau biežāk laukumā bija manāms tikai viens uzbrucējs Arsenal komandā.
Arsena Arsenal komanda vienmēr bijusi „pašu rokām” veidota, nevis jau slavenu futbolistu kolekcija. Arsens ir audzinātājs, kura ieroči nav nauda, bet gan zināšanas un disciplīna. Tomēr līdzās šiem apgalvojumiem nevaru noliegt, ka Arsena sākotnējie panākumi bija tapuši ne tikai „savām rokām”, bet gan uz jau lieliski sagatavota pamata, kuru veidoja tādi Arsenal futbolisti kā Tonijs Adams, Rejs Parlors un Denis Berkamps, un tikai papildinot šos spēlētājus ar jauniem un talantīgiem futbolistiem – Patriku Viera, Nikolasu Anelka, Fredriku Ljunbergu, bija iespējams sasniegt minētos panākumus. Šodien Arsena komandas vairāk atgādina „bērnu dārzu”, no kura laikus ir jāiziet visiem pārlieku vecajiem audzēkņiem. Grūti ir skaidrot šādu Arsena izvēli, redzot laukumā jauniešu vecuma futbolistus, kuriem uz pleciem ir smagā pieaugušo futbolistu nasta.
Nevēloties aizmist Arsenal un Arsena potenciālu gan futbola laukumā, gan bankas bilancēs, gribas atgādināt, ka neviens no šī vakara futbolistiem Arsenal komandā nav šīs komandas audzēknis no „bērna kājas”, kur nu vēl šīs komandas līdzjutējs.
Sers Aleksandrs Čapmans Fergusons – 1941.gadā dzimušais skotu bruņinieks (1999.gadā bruņinieka kārtā viņu iecēla karaliene Elizabete 2.), Alekss Fergusons - jau divdesmit trīs gadus vada Mančestras Junaited futbola komandu - neviens cits šodien vairs tik ilgi nestrādā vienā darba vietā! Jau no sešpadsmit gadu vecuma Alekss sāka strādāt kuģu būvniecības industrijā par mācekli un tikai līdzās tam spēlēja futbolu. Un nebija ilgi jāgaida, līdz Alekss piepildīja savu sapni un spēlēja savā (juta līdzi jau no bērnības) Glāzgovas Reindžers komandā. Tomēr sapnis bija īss un izrādījās murgs.
Trenera darbu Alekss Fergusons sāka ļoti agrā vecumā (32 gadi) šim darbam, un, līdzīgi kā futbolista gaitās, Alekss ir un ir vienmēr bijis pretrunu pilna personība. Šeit kā piemēri jāmien vairāk amizanti stāsti par neskaitāmiem lidojošiem priekšmetiem trenēto komandu ģērbtuvēs. Pēc neveiksmīgi aizvadītā spēles pirmā puslaika Aleksa jaunībā lidoja tējas tasītes ar termosiem, ne tik senā vēsturē fēni un cita elektrotehnika. Aleksa autoritāte nedrīkst tikt apšaubīta arī ārpus futbola laukuma – tā senajos 20.gadsimsta astoņdesmitajos gados, vēl strādājot Skotijā, Alekss derējis ar savas komandas futbolistam par to, ka viņš apdzīs viņu automobili uz ielas – Alekss vienmēr bijis pirmais. Tomēr, līdzās šīm gudrībām, Alekss arī lietojis modernākus līdzekļus, kūdot masu saziņas līdzekļus pret savas komandas futbolistiem, tā motivējot tos agresīvāk spēlēt.
Aleksa laiks Mančestrā nesākās veiksmīgi, pēc trīs gadu darba pret viņu bija noskaņoti visi, tai skaitā arī līdzjutēji, tomēr 1990.gadā Alekss spēja aizvest savu komandu līdz Futbola asociācijas kausa finālam un uzvarēt tajā. Aleksa panākumu atslēga vienmēr bijusi ne tikai spēja motivēt sevi un savus futbolistus, bet arī Mančestras Junaited spēja Aleksam sagādāt tieši tos futbolistus, kurus viņš ir vēlējies. Visas uzvaras Premjerlīgā ir saistītas tieši ar futbolistiem, kuru vārdi runā paši par sevi – Ēriks Kantona, Rojs Kīns, Mraks Hjuzs un Pols Inss. Tomēr arī Alekss, līdzīgi kā Arsens Vengers, futbolistu komandu veidojis arī „savām rokām”, kā rezultātā 1995.gada rudenī Mančestras Junaited komandā parādījās daudzi jauni, vēl nezināmi futbolisti, kā brāļi Nevili, Deivids Bekhems, Pols Skols. Un arī tas netraucēja Aleksam uzvarēt Premjerlīgā.
Kopš šiem pirmajiem nopietnajiem soļiem Premjerlīgā Aleksa komandās ir mainījušies futbolisti, ir tērētas neiedomājamākās naudas summas, bet nemainīgais vienmēr ir palicis viens - Alekss un viņa vēlme vienmēr būt pirmajam. Pašlaik komanda, šķiet, atkal atrodas tapšanas laikā, kas šķietami tai laupa cerības cīnīties par uzvarām katrā spēlē, bet Alekss pat bez pasaulē dārgākā futbolista Krištianu Ronaldu, kurš pirms šī futbola gada pārgāja uz Madrides Real, spēj iedrošināt savus futbolistus cīnīties – un komanda ir cīņai gatava jebkurā vietā un jebkurā laikā!
Jauniešu futbols
Arsenal futbolistu vidējais vecums šajā vakarā – 25,27
Mančestras Junaited – 27,45
Šajā vakarā uzvarēja vecākie! Lai gan no šiem skaitļiem atņemt un pielikt neko neizdosies – komanda ir vienots veselums (arī vecuma mijiedarbībā, kopumā) un rezultāts ir tāds, kāds viņš ir (to arī vairs nevar mainīt) - atliek akli secināt, ka Arsenāla komandai pietrūka divu vārtu guvuma līdz līdzsvaram, un tieši tik pat daudz gadu līdz līdzsvaram vecumā. Vai tam ir nozīme? Ir grūti atbildēt, bet, atskatoties uz spēli, varu apgalvot, ka lūzumu spēlē panāca ne tas vecākais futbolists – Nani (23 gadi), 20 gadus vecais Armans Ture viņu nespēja apturēt. Viņam palīdzēt nespēja un nedz arī kādu ietekmi uz spēli atstāt šajā pašā flangā spēja Tomaš Rozicikis, 29 gadi. Savu iespēju realizēja pusuzbrucējs Veins Rūnijs, 24 gadi, bet garām sita un bieži „rokas nolaida” Andejs Aršavins, 28 gadi.
Secinājums ir viens un pavisam vienkāršs – vecumam nav nozīmes visu izšķir filozofija. Šajā vakarā labāki bija ne tikai Mančestras pieredzējušie futbolisti, bet arī jaunie, kuri izšķīra spēles likteni un izdarīja to jau spēles pirmajā puslaikā.
Abās komandās jauno un pieredzējušo futbolistu īpatsvars bija ļoti līdzīgs un spēlētās lomas bija abpusēji svarīgas, tomēr Mančestras Junaited izrādījās galvas tiesu pārāka. Un šajā gadījumā nākas atsaukties tiešu uz Aleksu Fergusonu, kurš vienmēr meklējis „atslēgas” futbolistus savai komandai un tos vienmēr ir atradis, ko apstiprina ilggadēja Mančestras futbola komandas veiksme Premjerlīgā. Līdzās, Arsenal panākumi meklējami pagātnē, un futbolistus, kas reiz cēluši kausus virs savām galvām, vairs nav iespējams atrast Arsena Vengera vadītās komandas futbolistu sarakstā. Vai ir pārrauta sava veida veiksmes pēctecība Arsenal futbolistu rindās? Pie futbolistiem, kuri ir šo veiksmi baudījuši, pieskaitāmi vien Mikaels Silvestrs un Sols Kembels. Abi šie futbolisti laukumā nebija, turpretī Mančestras Junaited spēli uzsāka vairs ne tik ātrais un veiklais Pols Skolzs, kurš ir cīkstējies ar Arsena Vengera labākajām komandām. Līdzās Polam spēlēja futbolisti, kuri Premjerlīgā uzvarējuši vairāk kā vienu reizi – Vess Brauns, Darens Flečers, Maikls Kariks. Šie futbolisti ne vienmēr ir bijuši vadošie futbolisti Aleksa Fergusona komandā, bet tie vienmēr ir bijuši melnā darba darītāji – kvalitātes uzturētāji.
Zvaigznēm ir zvaigžņu stundas, dienas, bet melnā darba darītājiem ir darbs, kurš jāpadara. Mančestras Junaited jau ilgus gadus demonstrē stabilu spēli, kam par pamatu ir labi melnā darba darītāji, kuri aizpilda caurumus „zvaigžņu kuģī”. Vairums no šiem futbolistiem ir Junaited audzēkņi, cīnītāji, un piemērs jaunajiem talantiem, zvaigznēm, kas atrod savas mājas Aleksa Fergusona komandā.
Īstais ceļš
Katram savs ceļš ejams, un, ja mums nebūtu katram savs ceļš, tad futbols vienmēr beigtos neizšķirti. Šodien, krustojoties Aleksa Fergusona ceļam ar Arsena Vengera ceļu, uzvarēja Alekss. Turpinājums sekos. Vai tas mums sagādās daudz prieka un aizraus elpu?
Šī vakara spēle beidzās ātri, viens no pretiniekiem nebija gatavs kaujai, lai gan Arsenal komandai bija labāki priekšnosacījumi – vairāki „super” nekā Mančestras Junaited. Bet šis viens super, kas bija vairāk - „Emirātu” stadions, iespējams, ir atņēmis visu „superīgumu” Arsenal spēlē. Vai tomēr tas ir kāds cits no super, kurš jaucis līdzsvaru? Uz šo jautājumu atbildi zina vien Arsens Vengers.
Savukārt Alekss Fergusons ir kā „sapņu tirgotājs”, kurš izredzētiem piedāvā sapni piepildīt – laimīgi ir tie, kas dzimuši ar „sarkano velnu” sirdī.
Svētdiena, 2010.gada 31.janvāris
Super!
Super uzbrucējs Veins Rūnijs pret super pussargu Ksesu Faberagsu; super treneris Alekss Fergusons pret super talantu kalēju Arsenu Vengeru; super sarkanie velni pret super sarkaniem artilēristiem – tas viss superstadionā „Emirāti”. Viss pilnīgi „super”, tikai emirāti rada iespaidu, ka „ super” ir vai nu globalitātes pazīme, vai arī spēle notiek Vidusāzijā.
Šķita, ka šis ir viens no vakariem, kad tiks izšķirts, kura „super” ir superīgāks. Un izšķīrās. Bet svarīgi, kā izšķīrās, un vai bija super? Vai abu komandu spēle ar superelastīgo spēles modeli, kura galvgalī ir pusuzbrucējs – A gadījumā Veins Rūnijs, B – Andrejs Aršāvins - ir super?
Spēle, kurā nedrīkst atļauties zaudēt, tik vien tādēļ, ka tas ietekmē bankas konta bilanci, un skatītājos rada vēlmi nākt uz stadionu, tik vien tādēļ, lai nodemonstrētu savu bilanci. Lai gan superstadions ir audzis, vietas skatītājiem tajā nu ir vairāk un daudz ērtākas nekā Haiburri, šodien tie vairs nav līdzjutēji, kurus vislieliskāk raksturo režisora Deivida Evansa 1997.gadā demonstrētā kinolente „Slimības laukums” (Fever Pitch). Šajā stāstā Kolina Firta atainotais Arsenal līdzjutējs nespēj izvēlēties starp savu dzīvi un Arsenal dzīvi. Vai šodien kādam „Emirātu” stadionā ir šāda „super” dilemma?
Filozofu duelis
Arsens Vengers – 1949.gadā dzimušais inženieris elektrības jautājumos ar zinātnisko grādu ekonomikā jau četrpadsmit gadus ved Arsenal pareizā virzienā. Arsens par savu labāko izglītību uzskata laiku, ko bērnībā viņš pavadījis bārā, diskutējot ar futbola līdzjutējiem.
Visu laiku veiksmīgāks Arsenal vadītājs – šāds pašlaik ir Arsnea Vengera vārds Londonā. Īpaši neizmirstama bija 2004.gada vasara, kad Arsenal noslēdza futbola gadu, nezaudējot nevienā no Premejerlīgas spēlēm un uzvarot Futbola Asociācijas kausā. Jau tad Arsens varēja lepoties, ka uzvarai par pamatu ir nevis skaļi spēlētāju vārdi laukumā, bet gan pretrunīga spēlētāju, ar ko papildināt Arsenal komandu, izvēle. Bet jau tad – uzvarētājus skaļi netiesāja. Arsena Arsenal komandas spēlēja uzbrūkošu futbolu, kuru līdz 2005.gadam raksturoja divi uzbrucēji, tad Arsenal nonāca jaunajā „Emirātu” stadionā, kurš, kā izrādās, ir platāks nekā Haiburī stadions, un nu jau biežāk laukumā bija manāms tikai viens uzbrucējs Arsenal komandā.
Arsena Arsenal komanda vienmēr bijusi „pašu rokām” veidota, nevis jau slavenu futbolistu kolekcija. Arsens ir audzinātājs, kura ieroči nav nauda, bet gan zināšanas un disciplīna. Tomēr līdzās šiem apgalvojumiem nevaru noliegt, ka Arsena sākotnējie panākumi bija tapuši ne tikai „savām rokām”, bet gan uz jau lieliski sagatavota pamata, kuru veidoja tādi Arsenal futbolisti kā Tonijs Adams, Rejs Parlors un Denis Berkamps, un tikai papildinot šos spēlētājus ar jauniem un talantīgiem futbolistiem – Patriku Viera, Nikolasu Anelka, Fredriku Ljunbergu, bija iespējams sasniegt minētos panākumus. Šodien Arsena komandas vairāk atgādina „bērnu dārzu”, no kura laikus ir jāiziet visiem pārlieku vecajiem audzēkņiem. Grūti ir skaidrot šādu Arsena izvēli, redzot laukumā jauniešu vecuma futbolistus, kuriem uz pleciem ir smagā pieaugušo futbolistu nasta.
Nevēloties aizmist Arsenal un Arsena potenciālu gan futbola laukumā, gan bankas bilancēs, gribas atgādināt, ka neviens no šī vakara futbolistiem Arsenal komandā nav šīs komandas audzēknis no „bērna kājas”, kur nu vēl šīs komandas līdzjutējs.
Sers Aleksandrs Čapmans Fergusons – 1941.gadā dzimušais skotu bruņinieks (1999.gadā bruņinieka kārtā viņu iecēla karaliene Elizabete 2.), Alekss Fergusons - jau divdesmit trīs gadus vada Mančestras Junaited futbola komandu - neviens cits šodien vairs tik ilgi nestrādā vienā darba vietā! Jau no sešpadsmit gadu vecuma Alekss sāka strādāt kuģu būvniecības industrijā par mācekli un tikai līdzās tam spēlēja futbolu. Un nebija ilgi jāgaida, līdz Alekss piepildīja savu sapni un spēlēja savā (juta līdzi jau no bērnības) Glāzgovas Reindžers komandā. Tomēr sapnis bija īss un izrādījās murgs.
Trenera darbu Alekss Fergusons sāka ļoti agrā vecumā (32 gadi) šim darbam, un, līdzīgi kā futbolista gaitās, Alekss ir un ir vienmēr bijis pretrunu pilna personība. Šeit kā piemēri jāmien vairāk amizanti stāsti par neskaitāmiem lidojošiem priekšmetiem trenēto komandu ģērbtuvēs. Pēc neveiksmīgi aizvadītā spēles pirmā puslaika Aleksa jaunībā lidoja tējas tasītes ar termosiem, ne tik senā vēsturē fēni un cita elektrotehnika. Aleksa autoritāte nedrīkst tikt apšaubīta arī ārpus futbola laukuma – tā senajos 20.gadsimsta astoņdesmitajos gados, vēl strādājot Skotijā, Alekss derējis ar savas komandas futbolistam par to, ka viņš apdzīs viņu automobili uz ielas – Alekss vienmēr bijis pirmais. Tomēr, līdzās šīm gudrībām, Alekss arī lietojis modernākus līdzekļus, kūdot masu saziņas līdzekļus pret savas komandas futbolistiem, tā motivējot tos agresīvāk spēlēt.
Aleksa laiks Mančestrā nesākās veiksmīgi, pēc trīs gadu darba pret viņu bija noskaņoti visi, tai skaitā arī līdzjutēji, tomēr 1990.gadā Alekss spēja aizvest savu komandu līdz Futbola asociācijas kausa finālam un uzvarēt tajā. Aleksa panākumu atslēga vienmēr bijusi ne tikai spēja motivēt sevi un savus futbolistus, bet arī Mančestras Junaited spēja Aleksam sagādāt tieši tos futbolistus, kurus viņš ir vēlējies. Visas uzvaras Premjerlīgā ir saistītas tieši ar futbolistiem, kuru vārdi runā paši par sevi – Ēriks Kantona, Rojs Kīns, Mraks Hjuzs un Pols Inss. Tomēr arī Alekss, līdzīgi kā Arsens Vengers, futbolistu komandu veidojis arī „savām rokām”, kā rezultātā 1995.gada rudenī Mančestras Junaited komandā parādījās daudzi jauni, vēl nezināmi futbolisti, kā brāļi Nevili, Deivids Bekhems, Pols Skols. Un arī tas netraucēja Aleksam uzvarēt Premjerlīgā.
Kopš šiem pirmajiem nopietnajiem soļiem Premjerlīgā Aleksa komandās ir mainījušies futbolisti, ir tērētas neiedomājamākās naudas summas, bet nemainīgais vienmēr ir palicis viens - Alekss un viņa vēlme vienmēr būt pirmajam. Pašlaik komanda, šķiet, atkal atrodas tapšanas laikā, kas šķietami tai laupa cerības cīnīties par uzvarām katrā spēlē, bet Alekss pat bez pasaulē dārgākā futbolista Krištianu Ronaldu, kurš pirms šī futbola gada pārgāja uz Madrides Real, spēj iedrošināt savus futbolistus cīnīties – un komanda ir cīņai gatava jebkurā vietā un jebkurā laikā!
Jauniešu futbols
Arsenal futbolistu vidējais vecums šajā vakarā – 25,27
Mančestras Junaited – 27,45
Šajā vakarā uzvarēja vecākie! Lai gan no šiem skaitļiem atņemt un pielikt neko neizdosies – komanda ir vienots veselums (arī vecuma mijiedarbībā, kopumā) un rezultāts ir tāds, kāds viņš ir (to arī vairs nevar mainīt) - atliek akli secināt, ka Arsenāla komandai pietrūka divu vārtu guvuma līdz līdzsvaram, un tieši tik pat daudz gadu līdz līdzsvaram vecumā. Vai tam ir nozīme? Ir grūti atbildēt, bet, atskatoties uz spēli, varu apgalvot, ka lūzumu spēlē panāca ne tas vecākais futbolists – Nani (23 gadi), 20 gadus vecais Armans Ture viņu nespēja apturēt. Viņam palīdzēt nespēja un nedz arī kādu ietekmi uz spēli atstāt šajā pašā flangā spēja Tomaš Rozicikis, 29 gadi. Savu iespēju realizēja pusuzbrucējs Veins Rūnijs, 24 gadi, bet garām sita un bieži „rokas nolaida” Andejs Aršavins, 28 gadi.
Secinājums ir viens un pavisam vienkāršs – vecumam nav nozīmes visu izšķir filozofija. Šajā vakarā labāki bija ne tikai Mančestras pieredzējušie futbolisti, bet arī jaunie, kuri izšķīra spēles likteni un izdarīja to jau spēles pirmajā puslaikā.
Abās komandās jauno un pieredzējušo futbolistu īpatsvars bija ļoti līdzīgs un spēlētās lomas bija abpusēji svarīgas, tomēr Mančestras Junaited izrādījās galvas tiesu pārāka. Un šajā gadījumā nākas atsaukties tiešu uz Aleksu Fergusonu, kurš vienmēr meklējis „atslēgas” futbolistus savai komandai un tos vienmēr ir atradis, ko apstiprina ilggadēja Mančestras futbola komandas veiksme Premjerlīgā. Līdzās, Arsenal panākumi meklējami pagātnē, un futbolistus, kas reiz cēluši kausus virs savām galvām, vairs nav iespējams atrast Arsena Vengera vadītās komandas futbolistu sarakstā. Vai ir pārrauta sava veida veiksmes pēctecība Arsenal futbolistu rindās? Pie futbolistiem, kuri ir šo veiksmi baudījuši, pieskaitāmi vien Mikaels Silvestrs un Sols Kembels. Abi šie futbolisti laukumā nebija, turpretī Mančestras Junaited spēli uzsāka vairs ne tik ātrais un veiklais Pols Skolzs, kurš ir cīkstējies ar Arsena Vengera labākajām komandām. Līdzās Polam spēlēja futbolisti, kuri Premjerlīgā uzvarējuši vairāk kā vienu reizi – Vess Brauns, Darens Flečers, Maikls Kariks. Šie futbolisti ne vienmēr ir bijuši vadošie futbolisti Aleksa Fergusona komandā, bet tie vienmēr ir bijuši melnā darba darītāji – kvalitātes uzturētāji.
Zvaigznēm ir zvaigžņu stundas, dienas, bet melnā darba darītājiem ir darbs, kurš jāpadara. Mančestras Junaited jau ilgus gadus demonstrē stabilu spēli, kam par pamatu ir labi melnā darba darītāji, kuri aizpilda caurumus „zvaigžņu kuģī”. Vairums no šiem futbolistiem ir Junaited audzēkņi, cīnītāji, un piemērs jaunajiem talantiem, zvaigznēm, kas atrod savas mājas Aleksa Fergusona komandā.
Īstais ceļš
Katram savs ceļš ejams, un, ja mums nebūtu katram savs ceļš, tad futbols vienmēr beigtos neizšķirti. Šodien, krustojoties Aleksa Fergusona ceļam ar Arsena Vengera ceļu, uzvarēja Alekss. Turpinājums sekos. Vai tas mums sagādās daudz prieka un aizraus elpu?
Šī vakara spēle beidzās ātri, viens no pretiniekiem nebija gatavs kaujai, lai gan Arsenal komandai bija labāki priekšnosacījumi – vairāki „super” nekā Mančestras Junaited. Bet šis viens super, kas bija vairāk - „Emirātu” stadions, iespējams, ir atņēmis visu „superīgumu” Arsenal spēlē. Vai tomēr tas ir kāds cits no super, kurš jaucis līdzsvaru? Uz šo jautājumu atbildi zina vien Arsens Vengers.
Savukārt Alekss Fergusons ir kā „sapņu tirgotājs”, kurš izredzētiem piedāvā sapni piepildīt – laimīgi ir tie, kas dzimuši ar „sarkano velnu” sirdī.
piektdiena, 2010. gada 29. janvāris
Upuri
Liverpūle 2 Volverhamptona 0
Sestdiena, 2009.gada 26.decembris
Kārtīgs vakars futbolam! Stiprs lietus, spilgti zaļa zāle, nosaluši skatītāji un apātiski futbolisti – tas viss bija atrodams šajā sestdienas vakarā Anfilndas stadionā. Attaisnot var tikai vienu - perfekti spilgto zaļo zālāju, jo pārējie nebija šim vakaram gatavi.
Visvairāk lika vilties Kop gals – Liverpūles uzticīgāko līdzjutēju mājvieta Anfildas stadionā. Skatītāji visas spēles gaitā nebilda ne vārdiņa, ne mazākās skaņas, nerunājot nemaz par kādu dziesmu vai saukli. Iemeslu tālu nav jāmeklē – „piedāvāta prece neatbilst cenai”. Vairums, iespējams, domāja, ka par šādu futbola teātri nevajadzētu maksāt tik daudz naudas, bet ticamāks tomēr liekas arguments, ka nopirktā biļete negarantēja uzvaras emocijas! Tātad, atnākot un pavadot laiku stadionā, varbūt uzdziedot, pretī netiks saņemta tik vajadzīgā pārliecība, ka esi uzvarētājs. Un tik tiešām šajā vakarā laukumā esošie futbolisti šķita neuzvarētāji.
Līdzās tumšajam klusumam, kas pārņēma Anfildas stadionu Liverpūles futbolistu iespaidā, skanēja tādas kā futbola atbalsis - tie bija Vulverhamptonas līdzjutēji. Viņi viennozīmīgi nebija ieradušies, lai saņemtu solīto uzvaru, bet gan, lai uzvarētu paši. Neskatoties uz spēles iznākumu un arī uz Vulverhamptonas futbolistu nespēju piepildīt savu līdzjutēju cerības, šķiet, šīs komandas līdzjutēji mājās devās apmierināti. Kādēļ? Tādēļ, ka viņi ir līdzjutēji, viņi jūt līdzi, neskatoties uz savas komandas futbolistu algām, mentalitāti vai noskaņu šajā vakarā.
Kā ar neko izdarīt kaut ko
Vulverhamtonas futbola komandas mēģinājumi šajā vakarā stāvēt līdzās vienai no titulētākajām Anglijas futbola komandām līdzinājās Dona Kihota cīņai ar vējdzirnavām. Ne vien vējdzirnavas izrādījās iedomu ienaidnieks, bet tās arī savu cīņu uzvarēja.
Lai arī Mika Makatrija vadītājai komandai netrūka nedz cīņas spara, dedz iespēju, ko pieļāva pretinieks, tai pietrūka kas cits – pārliecības, ka to var izdarīt (spēlēt futbolu). Visu spēles gaitu nezuda pārliecība, ka šovakar spēlēt nav ieradusies neviena komanda un tam par iemeslu nav to prasme vai neprasme spēlēt futbolu. Vienīgie, kas bija pārliecināti par to, ko dara, bija viesu komandas atsevišķi spēlētāji, kuru spēles trumpji bija futbola pamatelementi – jau minētais cīņas gars un pašpārliecinātības izstarotais miers (pieņemti optimāli lēmumi). Un negribas ticēt, ka tā ir tikai sakritība, ka abi šie spēlētāji ir dzimuši Vuverhamptonā!
Komandas kapteinis Karls Henrijs sekmīgi darbojās laukuma centrā. Viņa vienkāršā spēle gan aizsargājoties, gan iesākot uzbrukums, ilgu laiku Vulverhamptonas komandas līdzjutējiem lika ticēt, ka šajā vakarā var notikt kas labs. Ar pavisam vienkāršam piespēlēm Henrijs uzsāka vairākus potenciāli bīstamus Vulverhamptonas futbolistu pretuzbrukumus, diemžēl Henrija pārliecības pietrūka pārējiem komandas futbolistiem, kuri vairumā no gadījuma nemaz nemēģināja atbalstīt šos uzbrukumus kaut vai ar savu klātbūtni. Karla Henrija futbolista dzīvesstāsts Premjerlīgas mērogam šķiet ļoti pelēks. Viņš spēlējis tikai divās komandas - Stoukas pilsētās komandā un nu Volverhamptonā. Kaut gan jaunieša vecumā viņš bijis Anglijas izlašu dalībnieks. Pašlaik viņš spēlē savā dzimtajā pilsētā un viņam ir divdesmit septiņi gadi.
Līdzās Karlam Henrijam Vulverhamptonā dzimušais Ričards Strērmans izcēlās spēles gaitā ar neatlaidību un bezkompromisa cīņu. Lai gan visas spēles gaitā viņš lieliski apspēlēja savus oponentus laukuma labajā malā, tomēr tieši no šīs pozīcijas spēles lūzumu panāca Emiliāno Insua, piespēlējot bumbu Vuverhamptonas futbolistu soda laukumā. Ričarda pusē arī ir jaunība, viņam ir tikai divdesmit divi gadi, un, līdzīgi kā Karls Henrijs, viņš ir Anglijas jauniešu izlases dalībnieks.
Raksturs vai prasme
Lai gan šajā vakarā šķita, ka vēja nav un vējdzirnavas nesāks griezties, tās tomēr graudus samala – Liverpūles futbolisti spēles gaitā tā arī nespēja atrast pārliecību sev un saviem līdzjutējiem, tomēr rezultāts mēģina pārliecināt par ko citu.
Liverpūlē visi bija sagatavojušies, tikai nezināja kam, un jādomā, ka joprojām neviens, iznemot dažus, nezina, kam ir gatavi. Spēlei gatavs noteikti bija tikai viens futbolists Liverpūles sarkanajā kreklā: Glens Džonsons. Viņa neatlaidība, cīņas spars un pārliecība bija vērojama gan pie sava soda laukuma, gan vairākas reizes laužoties pretinieku vārtu tuvumā. Pārliecinošas Glena izpildījumā bija gan piespēles, gan arī izklupieni, atņemot bumbu pretiniekiem. Futbolista mūžs Glenam divdesmit piecu gadu vecumā jau ir ļoti nopietns. Glens ir Londonas Vesthamas futbola komandas audzēknis, bet kopš debijas Premjerlīgā jau paspējis spēlēt Londonas Čelsī un Portsmutā, kur tad arī atradis sevi nu jau kā Anglijas izlases spēlētājs. Tomēr neskatoties uz šādu pieredzi un pārliecinošo spēli, šajā vakarā Glenam nav izdevies iegūt līdera lomu komandā. Liverpūles futbolisti, līdzjutēji un, šķiet, arī zālājs zaļo kopā ar Stīvenu Džerārdu. Kapteinis šajā vakarā centās, tomēr, atšķirībā no Glena Džonsona, viņam trūka pārliecības par katru izdarīto lēmumu un tādēļ lēmumi bieži nebija optimāli.
Zāle tomēr nebija zaļojusi lieki, jo gandrīz vienīgais Emiliāno Insua mēģinājums piespēlēt bumbu Vuverhamptonas futbolistu soda laukumā noslēdzās ar Liverpūles uzvaru. Šādu notikumu gaitu negribu attaisnot ar slotas kāta, kas šauj vienreiz gadā, efektu, bet gan ar Liverpūles kapteiņa Stīvena Džerārda neatlaidību, pārliecību un Vulverhaptonas aizsardzības spēlētāju nepārliecinātību, arī negatavību spēlēt ar galvu, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Šajā epizodē tika zaudēta cīņa par bumbu ne tikai fiziski, bet arī pozicionāli, neskatoties uz to, ka Vulverhaptonas spēlētājiem bija skaitliskais pārsvars savā soda laukumā (divi aizsardzības spēlētāji pret vienu Džerārdu) un arī tika pieļauta piespēle soda laukumā, kad pārējie futbolisti tam nebija gatavi. Stīvena Džerārda līdera status Liverpūles futbola komandā nu jau vairs netiek apstrīdēts nekādos apstākļos. Nu arī šo spēli varam pieskatīt pie Stīvena varoņdarbiem. Bet kādēļ tieši viņš ir tas, kurš izlemj Futbola spēļu likteņus?
Stīvens Džerārds savu dzīvi jau divdesmit deviņu gadu vecumā spējis apkopot autobiogrāfijā, kas 2006.gadā ieguvusi Britu grāmatu balvu, kā gada sporta grāmata. Ar savu stāstu Stīvens atklāj, ka savu futbolu spēli velta savam brālēnam Žanam-Polam, kurš gāja bojā Hilsboro negadījumā 1989.gadā, kad, sabrūkot stadiona tribīnei, bojā gāja deviņdesmit seši futbola līdzjutēji, tai skaitā Stīvena brālēns – Liverpūles līdzjutējs. Stīvena piedzīvotais, vērojot brālēna vecākus pēc viņu bērna nāves, viņa paša vārdiem - licis viņam kļūt par tādu futbolistu, kāds viņš ir tagad. Bet, līdzās šim stāstam, ir arī cits stāsts par Stīvena tiesas prāvu – par smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Lai gan Stīvens ticis attaisnots visās apsūdzībās, viņš pats atdzinies, ka ir piedalījies (fiziski) minētajā incidentā, kad citam līdzcilvēkam radīti smagi miesas bojājumi.
Tie, kas kļūst un tie, kas piedzimst
Stīvens Džerārds, futbolists, ir izaudzis Liverpūles futbola skolā un nekad nav ticis aicināts uz Anglijas jauniešu izlasi. Liverpūles futbola komandā Stīvens tika aicināts, kad bija sasniedzis jau astoņpadsmit gadu vecumu un par viņa talantu tika uzskatīta spēle aizsardzībā. Bet par šodienas komandas kapteini Stīvens galvenokārt kļuvis, pateicoties ticībai viņam. Sākotnēji, kā viņš pats atdzīst, spēlējot bijis pārāk satraukts un nepārliecināts. Tomēr Liverpūles ticība Stīvenam atalgojās ar to, ka viņu komandā ir spēlētājs, kurš jau vairākus gadus pretendē uz pasaules labākā futbolista titulu.
Līdzās komandas kapteinim spēlē daudzi futbolisti, kuri par futbola spīdekļiem kļuvuši daudz straujāk. Piemēram, tas pats Emiliāno Insuā, kurš jau astoņpadsmit gadu vecumā bija gatavas pārcelties no Argentīnas uz Liverpūli. Argentīnā savos astoņpadsmit gados Emiliāno jau bija vietējā granda Boka Juniors spēlētājs. Vai otrs un daudz viennozīmīgāks piemērs ir Fernando Torezs, kurš jau piecpadsmit gadu vecumā ieguva Eiropas labākā futbolista titulu šajā vecuma grupā. Septiņpadsmit gadu vecumā Fernando jau spēlēja spēcīgajā Madrides Atlētu komandā, un ne tikai spēlēja, bet arī guva vārtus. 2009.gadā divdesmit piecu gadu vecumā arī Fernando jau ir izdevis savu biogrāfiju.
Vai viss ir iespējams?
Dienām paskrienot garām, šķiet, šādus jautājums vairs neuzdodam, bet gribas. Pēc šī vakara Liverpūlē šķiet, ka cerība ir uz pasaules, Vulverhamptonām var pienākt viņu diena tad, kad tās uzdrošināsies, saņemsies un varēs visu - arī uzvarēt Liverpūles futbolistus. Kaut gan, arvien vairāk iedziļinoties šodienas Premjerlīgā, varam saprast, ka „Lielo vārdu”, tādu kā Liverpūle, lielie parādi kādam kādu dienu būs arī jāatdod. Visa šī mašinērija uzņem arvien lielākus apgriezienus, un tai vēlas pievienoties daudzi jo daudzi klubi. Premjerlīgas globālais zīmols prasa un prasīs arvien plašāku globalizāciju, un laukumi kļūs par šauru vecajā labajā Anglijā.
Kamēr visas futbola skolas nav pārvērtušās par „fermām” (tālu gan nav no tā), tikmēr futbolistiem vēl ir iespēja aizstāvēt savas skolas, rajona, ciema, un varbūt pat pilsētas godu, nevis kāda globāla „astoņkāja” kādu no kājām.
Cilvēka daba tomēr paliek cilvēka daba un virzība ir neatgriezeniska uz vairāk, augstāk, tālāk. Meklējot robežas, mēs zaudējam iepriekšējās. Zūd tradīcijas, kvalitātes un vērtības, kas bija, vietā stājas jaunas. Bet kādēļ vakardienas zāle liekas zaļāka? Jo mūsu jaunība bija vakardiena, kad zāle bija zaļāka. Vēlme spēlēt, līdzi just tad bija lielāka – jo viss izšķīrās uz zaļā zāliena.
Sestdiena, 2009.gada 26.decembris
Kārtīgs vakars futbolam! Stiprs lietus, spilgti zaļa zāle, nosaluši skatītāji un apātiski futbolisti – tas viss bija atrodams šajā sestdienas vakarā Anfilndas stadionā. Attaisnot var tikai vienu - perfekti spilgto zaļo zālāju, jo pārējie nebija šim vakaram gatavi.
Visvairāk lika vilties Kop gals – Liverpūles uzticīgāko līdzjutēju mājvieta Anfildas stadionā. Skatītāji visas spēles gaitā nebilda ne vārdiņa, ne mazākās skaņas, nerunājot nemaz par kādu dziesmu vai saukli. Iemeslu tālu nav jāmeklē – „piedāvāta prece neatbilst cenai”. Vairums, iespējams, domāja, ka par šādu futbola teātri nevajadzētu maksāt tik daudz naudas, bet ticamāks tomēr liekas arguments, ka nopirktā biļete negarantēja uzvaras emocijas! Tātad, atnākot un pavadot laiku stadionā, varbūt uzdziedot, pretī netiks saņemta tik vajadzīgā pārliecība, ka esi uzvarētājs. Un tik tiešām šajā vakarā laukumā esošie futbolisti šķita neuzvarētāji.
Līdzās tumšajam klusumam, kas pārņēma Anfildas stadionu Liverpūles futbolistu iespaidā, skanēja tādas kā futbola atbalsis - tie bija Vulverhamptonas līdzjutēji. Viņi viennozīmīgi nebija ieradušies, lai saņemtu solīto uzvaru, bet gan, lai uzvarētu paši. Neskatoties uz spēles iznākumu un arī uz Vulverhamptonas futbolistu nespēju piepildīt savu līdzjutēju cerības, šķiet, šīs komandas līdzjutēji mājās devās apmierināti. Kādēļ? Tādēļ, ka viņi ir līdzjutēji, viņi jūt līdzi, neskatoties uz savas komandas futbolistu algām, mentalitāti vai noskaņu šajā vakarā.
Kā ar neko izdarīt kaut ko
Vulverhamtonas futbola komandas mēģinājumi šajā vakarā stāvēt līdzās vienai no titulētākajām Anglijas futbola komandām līdzinājās Dona Kihota cīņai ar vējdzirnavām. Ne vien vējdzirnavas izrādījās iedomu ienaidnieks, bet tās arī savu cīņu uzvarēja.
Lai arī Mika Makatrija vadītājai komandai netrūka nedz cīņas spara, dedz iespēju, ko pieļāva pretinieks, tai pietrūka kas cits – pārliecības, ka to var izdarīt (spēlēt futbolu). Visu spēles gaitu nezuda pārliecība, ka šovakar spēlēt nav ieradusies neviena komanda un tam par iemeslu nav to prasme vai neprasme spēlēt futbolu. Vienīgie, kas bija pārliecināti par to, ko dara, bija viesu komandas atsevišķi spēlētāji, kuru spēles trumpji bija futbola pamatelementi – jau minētais cīņas gars un pašpārliecinātības izstarotais miers (pieņemti optimāli lēmumi). Un negribas ticēt, ka tā ir tikai sakritība, ka abi šie spēlētāji ir dzimuši Vuverhamptonā!
Komandas kapteinis Karls Henrijs sekmīgi darbojās laukuma centrā. Viņa vienkāršā spēle gan aizsargājoties, gan iesākot uzbrukums, ilgu laiku Vulverhamptonas komandas līdzjutējiem lika ticēt, ka šajā vakarā var notikt kas labs. Ar pavisam vienkāršam piespēlēm Henrijs uzsāka vairākus potenciāli bīstamus Vulverhamptonas futbolistu pretuzbrukumus, diemžēl Henrija pārliecības pietrūka pārējiem komandas futbolistiem, kuri vairumā no gadījuma nemaz nemēģināja atbalstīt šos uzbrukumus kaut vai ar savu klātbūtni. Karla Henrija futbolista dzīvesstāsts Premjerlīgas mērogam šķiet ļoti pelēks. Viņš spēlējis tikai divās komandas - Stoukas pilsētās komandā un nu Volverhamptonā. Kaut gan jaunieša vecumā viņš bijis Anglijas izlašu dalībnieks. Pašlaik viņš spēlē savā dzimtajā pilsētā un viņam ir divdesmit septiņi gadi.
Līdzās Karlam Henrijam Vulverhamptonā dzimušais Ričards Strērmans izcēlās spēles gaitā ar neatlaidību un bezkompromisa cīņu. Lai gan visas spēles gaitā viņš lieliski apspēlēja savus oponentus laukuma labajā malā, tomēr tieši no šīs pozīcijas spēles lūzumu panāca Emiliāno Insua, piespēlējot bumbu Vuverhamptonas futbolistu soda laukumā. Ričarda pusē arī ir jaunība, viņam ir tikai divdesmit divi gadi, un, līdzīgi kā Karls Henrijs, viņš ir Anglijas jauniešu izlases dalībnieks.
Raksturs vai prasme
Lai gan šajā vakarā šķita, ka vēja nav un vējdzirnavas nesāks griezties, tās tomēr graudus samala – Liverpūles futbolisti spēles gaitā tā arī nespēja atrast pārliecību sev un saviem līdzjutējiem, tomēr rezultāts mēģina pārliecināt par ko citu.
Liverpūlē visi bija sagatavojušies, tikai nezināja kam, un jādomā, ka joprojām neviens, iznemot dažus, nezina, kam ir gatavi. Spēlei gatavs noteikti bija tikai viens futbolists Liverpūles sarkanajā kreklā: Glens Džonsons. Viņa neatlaidība, cīņas spars un pārliecība bija vērojama gan pie sava soda laukuma, gan vairākas reizes laužoties pretinieku vārtu tuvumā. Pārliecinošas Glena izpildījumā bija gan piespēles, gan arī izklupieni, atņemot bumbu pretiniekiem. Futbolista mūžs Glenam divdesmit piecu gadu vecumā jau ir ļoti nopietns. Glens ir Londonas Vesthamas futbola komandas audzēknis, bet kopš debijas Premjerlīgā jau paspējis spēlēt Londonas Čelsī un Portsmutā, kur tad arī atradis sevi nu jau kā Anglijas izlases spēlētājs. Tomēr neskatoties uz šādu pieredzi un pārliecinošo spēli, šajā vakarā Glenam nav izdevies iegūt līdera lomu komandā. Liverpūles futbolisti, līdzjutēji un, šķiet, arī zālājs zaļo kopā ar Stīvenu Džerārdu. Kapteinis šajā vakarā centās, tomēr, atšķirībā no Glena Džonsona, viņam trūka pārliecības par katru izdarīto lēmumu un tādēļ lēmumi bieži nebija optimāli.
Zāle tomēr nebija zaļojusi lieki, jo gandrīz vienīgais Emiliāno Insua mēģinājums piespēlēt bumbu Vuverhamptonas futbolistu soda laukumā noslēdzās ar Liverpūles uzvaru. Šādu notikumu gaitu negribu attaisnot ar slotas kāta, kas šauj vienreiz gadā, efektu, bet gan ar Liverpūles kapteiņa Stīvena Džerārda neatlaidību, pārliecību un Vulverhaptonas aizsardzības spēlētāju nepārliecinātību, arī negatavību spēlēt ar galvu, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Šajā epizodē tika zaudēta cīņa par bumbu ne tikai fiziski, bet arī pozicionāli, neskatoties uz to, ka Vulverhaptonas spēlētājiem bija skaitliskais pārsvars savā soda laukumā (divi aizsardzības spēlētāji pret vienu Džerārdu) un arī tika pieļauta piespēle soda laukumā, kad pārējie futbolisti tam nebija gatavi. Stīvena Džerārda līdera status Liverpūles futbola komandā nu jau vairs netiek apstrīdēts nekādos apstākļos. Nu arī šo spēli varam pieskatīt pie Stīvena varoņdarbiem. Bet kādēļ tieši viņš ir tas, kurš izlemj Futbola spēļu likteņus?
Stīvens Džerārds savu dzīvi jau divdesmit deviņu gadu vecumā spējis apkopot autobiogrāfijā, kas 2006.gadā ieguvusi Britu grāmatu balvu, kā gada sporta grāmata. Ar savu stāstu Stīvens atklāj, ka savu futbolu spēli velta savam brālēnam Žanam-Polam, kurš gāja bojā Hilsboro negadījumā 1989.gadā, kad, sabrūkot stadiona tribīnei, bojā gāja deviņdesmit seši futbola līdzjutēji, tai skaitā Stīvena brālēns – Liverpūles līdzjutējs. Stīvena piedzīvotais, vērojot brālēna vecākus pēc viņu bērna nāves, viņa paša vārdiem - licis viņam kļūt par tādu futbolistu, kāds viņš ir tagad. Bet, līdzās šim stāstam, ir arī cits stāsts par Stīvena tiesas prāvu – par smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Lai gan Stīvens ticis attaisnots visās apsūdzībās, viņš pats atdzinies, ka ir piedalījies (fiziski) minētajā incidentā, kad citam līdzcilvēkam radīti smagi miesas bojājumi.
Tie, kas kļūst un tie, kas piedzimst
Stīvens Džerārds, futbolists, ir izaudzis Liverpūles futbola skolā un nekad nav ticis aicināts uz Anglijas jauniešu izlasi. Liverpūles futbola komandā Stīvens tika aicināts, kad bija sasniedzis jau astoņpadsmit gadu vecumu un par viņa talantu tika uzskatīta spēle aizsardzībā. Bet par šodienas komandas kapteini Stīvens galvenokārt kļuvis, pateicoties ticībai viņam. Sākotnēji, kā viņš pats atdzīst, spēlējot bijis pārāk satraukts un nepārliecināts. Tomēr Liverpūles ticība Stīvenam atalgojās ar to, ka viņu komandā ir spēlētājs, kurš jau vairākus gadus pretendē uz pasaules labākā futbolista titulu.
Līdzās komandas kapteinim spēlē daudzi futbolisti, kuri par futbola spīdekļiem kļuvuši daudz straujāk. Piemēram, tas pats Emiliāno Insuā, kurš jau astoņpadsmit gadu vecumā bija gatavas pārcelties no Argentīnas uz Liverpūli. Argentīnā savos astoņpadsmit gados Emiliāno jau bija vietējā granda Boka Juniors spēlētājs. Vai otrs un daudz viennozīmīgāks piemērs ir Fernando Torezs, kurš jau piecpadsmit gadu vecumā ieguva Eiropas labākā futbolista titulu šajā vecuma grupā. Septiņpadsmit gadu vecumā Fernando jau spēlēja spēcīgajā Madrides Atlētu komandā, un ne tikai spēlēja, bet arī guva vārtus. 2009.gadā divdesmit piecu gadu vecumā arī Fernando jau ir izdevis savu biogrāfiju.
Vai viss ir iespējams?
Dienām paskrienot garām, šķiet, šādus jautājums vairs neuzdodam, bet gribas. Pēc šī vakara Liverpūlē šķiet, ka cerība ir uz pasaules, Vulverhamptonām var pienākt viņu diena tad, kad tās uzdrošināsies, saņemsies un varēs visu - arī uzvarēt Liverpūles futbolistus. Kaut gan, arvien vairāk iedziļinoties šodienas Premjerlīgā, varam saprast, ka „Lielo vārdu”, tādu kā Liverpūle, lielie parādi kādam kādu dienu būs arī jāatdod. Visa šī mašinērija uzņem arvien lielākus apgriezienus, un tai vēlas pievienoties daudzi jo daudzi klubi. Premjerlīgas globālais zīmols prasa un prasīs arvien plašāku globalizāciju, un laukumi kļūs par šauru vecajā labajā Anglijā.
Kamēr visas futbola skolas nav pārvērtušās par „fermām” (tālu gan nav no tā), tikmēr futbolistiem vēl ir iespēja aizstāvēt savas skolas, rajona, ciema, un varbūt pat pilsētas godu, nevis kāda globāla „astoņkāja” kādu no kājām.
Cilvēka daba tomēr paliek cilvēka daba un virzība ir neatgriezeniska uz vairāk, augstāk, tālāk. Meklējot robežas, mēs zaudējam iepriekšējās. Zūd tradīcijas, kvalitātes un vērtības, kas bija, vietā stājas jaunas. Bet kādēļ vakardienas zāle liekas zaļāka? Jo mūsu jaunība bija vakardiena, kad zāle bija zaļāka. Vēlme spēlēt, līdzi just tad bija lielāka – jo viss izšķīrās uz zaļā zāliena.
Vecās, labās dienas
Stoukas pilsēta 2 Viganas atlēti 2
Sestdiena, 2009.gada 12.decembris
Vakardienas spozme šodien kā ziemeļblāzma
Kā jūs domājat, kas tiek skaļāk svinēts - stūra sitiens, ko nopelnījusi Stoukas pilsētas komanda vai vārtu guvums kādā no lielajām Londonas arēnām, mājinieku vārtu guvums? Vai tas ir īsts futbolists, kurš pēc sadursmes necenšas uzreiz celties kājās, bet labāk gaida, kamēr bumba atstāj laukumu? Uz abiem šiem jautājumiem atbild Stoukas futbola komandas līdzjutēji. Tie ir skaļi, bet ne nevietā; tie ir fanātiski, bet ne pār mēru un tie ir futbola līdzjutēji, nevis garlaikoti tēvaiņi vai sociāli norūpējušies īpatņi, kuriem stadiona apmeklējums iederas šķiras piederībā.
Vakars bija izdevies ne tikai patīkamā laika un rezultāta, ko varam vērot statistikā, dēļ, bet gan tādēļ, ka futbolisti bija nākuši spēlēt, nevis vinnēt. Pulkstenis rādīja trīs un šķita, ka ir atgriezušies vecie labie laiki; tā sakot, viss bija savās vietās. Žēl, ka šādu futbola atblāzmu varam saskatīt tikai Stoukā, nevis Londonā, Mančestrā vai Liverpūlē.
Ar cīņas saukļiem lūpās, mēlēs, rīklēs
Neviens nelika vilties, ne mirkli! Ja nu vienīgi Stoukas futbolistu līdzjutēji vīlās sevī paši, kad skaļi centās apstrīdēt savu spēlētāju lēmumu atspēlēt bumbu vārtsargam, kurš, kā izrādījās, ievadīja sekmīgu uzbrukumu. Kas zina, no kādiem sasniegumiem šie līdzjutēji ir atturējuši savus futbolistus?!
Līdzjutēju darbs bija audzinošs ne tikai attiecībā pret savas komandas futbolistiem, bet arī pret pretinieku. Tā Hordi Gomezs, vairākas reizes pārlieku ilgi vārtoties Britānijas stadiona zālājā, saņēma publisku „fui”. Līdz spēles beigām spānis jau bija labojies un centās savu atpūtas brīžu ilgumu samazināt. Kāds stingrāks vārds tika arī spēles galvenajam tiesnesim Markam Railijam, kura darbā bija ielavījušās dažas kļūdas, kuras gan pašu spēli padarīja tikai interesantāku, bet Marka sejā ļāva uzplaukt smaidam.
Krāsas vēl košākas padarīja pirmais vārtu guvums, pēc kura nekustīgi zālājā palika trīs spēlētāji – vārtu guvējs Emersons Bois un Stoukas pilsētas komandas vārtsargs Tomas Sorensens un kāds no mājinieku spēlētājiem. Vārtu guvējs par godu savam panākumam bija ieguvis jaunu rētu, kuru nu daiļoja zils apsējs, kā arī kļuvis par vienīgo spēlētāju bez numura uz krekla.
Tipi un tipiņi
Šāda ranga futbola komandām raksturīgi, ka tajās atrodami visdažādākie pasaules futbola dimanti. Un viņu spīdums nav vienmēr ir skaisti automobiļi vai perfektas frizūras, bet gan vēlme spēlēt, darīt to, ko komanda prasa, ja nepieciešams, iztikt bez visa iepriekš nosauktā.
Šajā vakarā abi Stoukas pilsētas futbola komandas uzbrucēji bija nolēmuši pierādīt, ka ir labāki viens par otru. Kā patiesi uzbrucēji viņi ignorēja savus partnerus un centās noslēgt uzbrukumu ar sekmīgu sitienu paši. Tas nesa savus augļus, jo, sitot pa vārtiem no visneiedomājamākajām pozīcijām, vienreiz Tunčajam tomēr izdevās pārspēt Viganas atlētu - komandas vārtsargu Roju Karolu. Sprogaino matu cīņā pret Rikardo Fulera auskariem un precīzo bārdu uzvarēja pirmie, kas, protams, bija Tunčaja daiļums. Tomēr to, ka sprogaini mati ne vienmēr ir veiksmes garants, pierādīja Tomas Sorensens, atvairot spēles paša noslēguma Hugo Rodaljegas izpildīto vienpadsmit metru soda sitienu. Tomēr vakara populārākais matu segas sakārtojums bija tās trūkums. Rajana Šovkrosa gūtie vārti un it īpaši Mainora Figoroa negaidītais sitiens no laukuma centra apliecināja, ka bumbai spert var dažādi, un mākslinieka tērpa spozme nenosaka izpildījuma daiļumu, kur nu vēl rezultātu. Kopumā uzvarēja tie, kuriem nebija matu, trīs (Bois, Rodaljega un Šovkros) pret vienu (Tunčajs).
Tomēr, neskatoties uz to, ka statistika un alga ir ļoti precīzi un neapstrīdami lielumi, futbola laukumā tie nedominē. Futbola ķīmiju veido iesaistītie elementi – futbolisti, treneri, līdzjutēji. Reizēm mēdz uzsmaidīt arī kāds cits. Viens no galvenajiem vakara veidotājiem Viganas atlētiem jau trešo gadu ir komandas kapteinis Mario Melheots jeb „supermario”. Viņš, pēc futbola skološanās Amsterdamas Ajaks un mēģinājumiem uzstāties Londonā, nu ir Viganas atlētu „dvēseles stīga”. Līdz ar viņa iedvesmu komanda uzzied un līdz ar viņa spēku izsīkšanu tā apstājas. Supermario ir mākslinieks, kurš izpaužas ne tikai mūzikā (R&B/Rap), bet arī futbola laukumā.
Savukārt, kāds vīrs, kuram matu uz galvas kļūst ar vien mazāk, šķietami līdzi tam zaudējis savu augsto slavu futbola laukumos. Rojs Karols, kad viņam bija divdesmit, bijis Anglijas dārgākais vārtu sargs, tagad, divdesmit astoņu gadu vecumā, viņš ir atradis mājas Viganā. Karols nevar savu dzīvi iedomāties bez glābšanas un nākotnē sapņo kļūt par ugunsdzēsēju.
Bet visam pāri lido bumbas
Turpinot aisākto, Stoukas pilsētas futbola komanda jau otro gadu ir sinonīms Rorijam Delapam, jeb tam, ko viņš prot - mest bumbu spēlē no laukuma malas tā, kā pašlaik neviens cits. Tā ir vesela zinātne, un, kā zinātnei pienākas, tā ir analizēta līdz pat pēdējai detaļai. Rorijs jaunieša vecumā bijis šķēpa mešanas čempions un nu savas prasmes pielieto futbola laukumā. Pētnieki viņa metienus no laukuma uzskata par precīzākiem nekā citiem konkurentiem un pat par daudz efektīvākiem nekā stūra un soda sitieni. Tie paši pētnieki, kuru vidū ir Premjerlīgas komandu treneri un spēlētāji, atzīst, ka Rorija metieni ir ļoti spēcīgi un ar zemu trajektoriju, kas neatstāj laiku pretiniekiem sagatavoties. Visvairāk no Roroija baidās Londonā, kur Arsenal komandas treneris atzinis, ka laiks mainīt noteikumus, jo, ja spēlē Rorijs, tad spēle vairs nav godīga.
Spēles gaitā var tikai apskaust Stoukas pilsētas futbola komandas pretinieku vārtsargus un puišeļus, kas gar laukuma malu skrien līdzi Rorijam, lai kuru katru mirkli pasniegtu viņam dvieli, kur noslaucīt bumbu, lai pēc tam lepotos, ka ir piedalījušies. Līdzīgi jutās jau iepriekš minētie vārtsargi, kuri sevi nevar uzskatīt ne par ko vairāk kā par lepniem skatītājiem, jo, kā zināms, no sānu iemetiena nevar veidoties aizmugures stāvoklis un šajos mirkļos vārtu laukumā vairs nevalda vārtu sargs, bet gan visi, kam ienāk prātā. Šajā vakarā Viganas atlētu vārtos gan nebija meklējams taustāms rezultāts, lai gan vairākās epizodēs Tomas Sorensens varēja iepazīties tuvāk ar pretinieku komandas spēlētājiem.
Gaisa kaujas virs Apvienotās Karalistes
Stoukas pilsēta, Britānijas stadions, skaļākie līdzjutēji (101.8 decibeli atklātā stadionā, pēc „Sky” televīzijas pētījuma datiem), saulains - tādi bija nosacījumi kaujai. Un cīņa bija tik tiešām tāda, kādai tai pienācās būt. Nevienā no komandām nebija atrodami futbolisti, kuri pazīdāmi ar savu vēlmi „uzart” laukuma malas, nevis vidu, izņemot Metju Eteringtonu, kurš gan savu ātrumu paspēlējis Londonas Totenham un Vestham komandās. Šādu futbolistu trūkums tika kompensēts ar stūra sitieniem, soda sitieniem un iemetieniem, kad varēja uzsākties gaisa kaujas. Kaujas bija sīvas, ar mainīgām sekmēm – trīs no četriem vārtiem tika gūti, sitot bumbu vārtos ar galvu, vai pēc tiešas piespēles, kas izpildīta ar galvu.
Spēles likteni izšķīra Rajana Šovkrosa divas uzvarētās gaisa kaujas un Emersona Boisa drosme. Rjanas Šovkros ne tikai ir uzdrošinājies Mančestras Junaited vietā izvēlēties Stoukas pilsētas futbola komandu, bet arī spējis kļūt par šīs komandas vadošo spēlētāju. Šajā vakarā viņš, piespēlējot Tunčajam ar galvu, lauza spēles gaitu pirmo reizi, bet vēlāk, gūstot vārtus pats, pavēra cerību un pārliecību saviem komandas biedriem par uzvaru šajā vakarā. Diemžēl šāds scenārijs nepiepildījās, jo ar katru sekojošo minūti Stoukas futbolisti kļuva ar vien lēnāki un komandas uzbrukuma potenciāls nebija pietiekams, lai spētu uzturēt nopietnu satraukumu Viganas atlētos.
Pēc domas
Šķiet, ko tu vēl pieliksi vai atņemsi, kad esi paēdis. Bet nē! Gribas vairāk, labāk, atvainojos, garšīgāk un lai tā paliek vienmēr. Bet, diemžēl, mēs visi labi zinām, ka lācim nemaz medus negaršo, bites to viņam netaisa, un viss tas farss ir tikai dabas untums. Tāpat arī futbolisti, līdzjutēji ieskaitāmi nevienā citā kategorijā kā vien dabas untumi. Mums atliek priecāties, ka bites taisa medu un lāčiem ir ar to kāds sakars, bet nedrīkstam pat iedomāties, ka visa tā starpā valda kādas sakarības, jo tad vēl var ierasties sivēntiņš un apgalvot, ka šis ir stāsts par Viniju Pūku. Bet nav, ka jums saku, nav.
Kur ir stāsta morāle, kādēļ vis tā notiek un kur tas virzās? Stāsts nav par mūžīgo slavu vai neiedomājamu bagātību, nē, tas pat nav par sevis apliecināšanu vai „amerikāņu sapni”. Tas nav par cēloņsakarībām, to analīzi vai ilgtermiņa stratēģijām. Tas nav par Eiropas slavu vai pasaules zvaigznēm. Bet tas var par tādu kļūt, ja atnāks kāds pilsonis Kristofers Robins un pateiks, kā būs, un mēs vairs nevarēsim dabūt atpakaļ tās vienkāršās dienas, kad uzvara bija tikai uzvara un spēle tikai spēle.
Dzīvē lāči nerunā un arī Stoukas pilsētās futbolisti var cīnīties tikai ar Viganas atlētiem un doma par šādu kauju ir viss, ko mēs drīkstam zināt. Ja šī kauja ir tāda kāda tā bija šajā vakarā, tad ar to mums arī jāpietiek. Jo mūsu stāsts uz zāliena ir pusotru stundu garš un, kad viņš ir beidzies, tad ir beidzies!
Ar labu nakti, jūs - Viganas drošsirži un Stoukas varoņi!
Sestdiena, 2009.gada 12.decembris
Vakardienas spozme šodien kā ziemeļblāzma
Kā jūs domājat, kas tiek skaļāk svinēts - stūra sitiens, ko nopelnījusi Stoukas pilsētas komanda vai vārtu guvums kādā no lielajām Londonas arēnām, mājinieku vārtu guvums? Vai tas ir īsts futbolists, kurš pēc sadursmes necenšas uzreiz celties kājās, bet labāk gaida, kamēr bumba atstāj laukumu? Uz abiem šiem jautājumiem atbild Stoukas futbola komandas līdzjutēji. Tie ir skaļi, bet ne nevietā; tie ir fanātiski, bet ne pār mēru un tie ir futbola līdzjutēji, nevis garlaikoti tēvaiņi vai sociāli norūpējušies īpatņi, kuriem stadiona apmeklējums iederas šķiras piederībā.
Vakars bija izdevies ne tikai patīkamā laika un rezultāta, ko varam vērot statistikā, dēļ, bet gan tādēļ, ka futbolisti bija nākuši spēlēt, nevis vinnēt. Pulkstenis rādīja trīs un šķita, ka ir atgriezušies vecie labie laiki; tā sakot, viss bija savās vietās. Žēl, ka šādu futbola atblāzmu varam saskatīt tikai Stoukā, nevis Londonā, Mančestrā vai Liverpūlē.
Ar cīņas saukļiem lūpās, mēlēs, rīklēs
Neviens nelika vilties, ne mirkli! Ja nu vienīgi Stoukas futbolistu līdzjutēji vīlās sevī paši, kad skaļi centās apstrīdēt savu spēlētāju lēmumu atspēlēt bumbu vārtsargam, kurš, kā izrādījās, ievadīja sekmīgu uzbrukumu. Kas zina, no kādiem sasniegumiem šie līdzjutēji ir atturējuši savus futbolistus?!
Līdzjutēju darbs bija audzinošs ne tikai attiecībā pret savas komandas futbolistiem, bet arī pret pretinieku. Tā Hordi Gomezs, vairākas reizes pārlieku ilgi vārtoties Britānijas stadiona zālājā, saņēma publisku „fui”. Līdz spēles beigām spānis jau bija labojies un centās savu atpūtas brīžu ilgumu samazināt. Kāds stingrāks vārds tika arī spēles galvenajam tiesnesim Markam Railijam, kura darbā bija ielavījušās dažas kļūdas, kuras gan pašu spēli padarīja tikai interesantāku, bet Marka sejā ļāva uzplaukt smaidam.
Krāsas vēl košākas padarīja pirmais vārtu guvums, pēc kura nekustīgi zālājā palika trīs spēlētāji – vārtu guvējs Emersons Bois un Stoukas pilsētas komandas vārtsargs Tomas Sorensens un kāds no mājinieku spēlētājiem. Vārtu guvējs par godu savam panākumam bija ieguvis jaunu rētu, kuru nu daiļoja zils apsējs, kā arī kļuvis par vienīgo spēlētāju bez numura uz krekla.
Tipi un tipiņi
Šāda ranga futbola komandām raksturīgi, ka tajās atrodami visdažādākie pasaules futbola dimanti. Un viņu spīdums nav vienmēr ir skaisti automobiļi vai perfektas frizūras, bet gan vēlme spēlēt, darīt to, ko komanda prasa, ja nepieciešams, iztikt bez visa iepriekš nosauktā.
Šajā vakarā abi Stoukas pilsētas futbola komandas uzbrucēji bija nolēmuši pierādīt, ka ir labāki viens par otru. Kā patiesi uzbrucēji viņi ignorēja savus partnerus un centās noslēgt uzbrukumu ar sekmīgu sitienu paši. Tas nesa savus augļus, jo, sitot pa vārtiem no visneiedomājamākajām pozīcijām, vienreiz Tunčajam tomēr izdevās pārspēt Viganas atlētu - komandas vārtsargu Roju Karolu. Sprogaino matu cīņā pret Rikardo Fulera auskariem un precīzo bārdu uzvarēja pirmie, kas, protams, bija Tunčaja daiļums. Tomēr to, ka sprogaini mati ne vienmēr ir veiksmes garants, pierādīja Tomas Sorensens, atvairot spēles paša noslēguma Hugo Rodaljegas izpildīto vienpadsmit metru soda sitienu. Tomēr vakara populārākais matu segas sakārtojums bija tās trūkums. Rajana Šovkrosa gūtie vārti un it īpaši Mainora Figoroa negaidītais sitiens no laukuma centra apliecināja, ka bumbai spert var dažādi, un mākslinieka tērpa spozme nenosaka izpildījuma daiļumu, kur nu vēl rezultātu. Kopumā uzvarēja tie, kuriem nebija matu, trīs (Bois, Rodaljega un Šovkros) pret vienu (Tunčajs).
Tomēr, neskatoties uz to, ka statistika un alga ir ļoti precīzi un neapstrīdami lielumi, futbola laukumā tie nedominē. Futbola ķīmiju veido iesaistītie elementi – futbolisti, treneri, līdzjutēji. Reizēm mēdz uzsmaidīt arī kāds cits. Viens no galvenajiem vakara veidotājiem Viganas atlētiem jau trešo gadu ir komandas kapteinis Mario Melheots jeb „supermario”. Viņš, pēc futbola skološanās Amsterdamas Ajaks un mēģinājumiem uzstāties Londonā, nu ir Viganas atlētu „dvēseles stīga”. Līdz ar viņa iedvesmu komanda uzzied un līdz ar viņa spēku izsīkšanu tā apstājas. Supermario ir mākslinieks, kurš izpaužas ne tikai mūzikā (R&B/Rap), bet arī futbola laukumā.
Savukārt, kāds vīrs, kuram matu uz galvas kļūst ar vien mazāk, šķietami līdzi tam zaudējis savu augsto slavu futbola laukumos. Rojs Karols, kad viņam bija divdesmit, bijis Anglijas dārgākais vārtu sargs, tagad, divdesmit astoņu gadu vecumā, viņš ir atradis mājas Viganā. Karols nevar savu dzīvi iedomāties bez glābšanas un nākotnē sapņo kļūt par ugunsdzēsēju.
Bet visam pāri lido bumbas
Turpinot aisākto, Stoukas pilsētas futbola komanda jau otro gadu ir sinonīms Rorijam Delapam, jeb tam, ko viņš prot - mest bumbu spēlē no laukuma malas tā, kā pašlaik neviens cits. Tā ir vesela zinātne, un, kā zinātnei pienākas, tā ir analizēta līdz pat pēdējai detaļai. Rorijs jaunieša vecumā bijis šķēpa mešanas čempions un nu savas prasmes pielieto futbola laukumā. Pētnieki viņa metienus no laukuma uzskata par precīzākiem nekā citiem konkurentiem un pat par daudz efektīvākiem nekā stūra un soda sitieni. Tie paši pētnieki, kuru vidū ir Premjerlīgas komandu treneri un spēlētāji, atzīst, ka Rorija metieni ir ļoti spēcīgi un ar zemu trajektoriju, kas neatstāj laiku pretiniekiem sagatavoties. Visvairāk no Roroija baidās Londonā, kur Arsenal komandas treneris atzinis, ka laiks mainīt noteikumus, jo, ja spēlē Rorijs, tad spēle vairs nav godīga.
Spēles gaitā var tikai apskaust Stoukas pilsētas futbola komandas pretinieku vārtsargus un puišeļus, kas gar laukuma malu skrien līdzi Rorijam, lai kuru katru mirkli pasniegtu viņam dvieli, kur noslaucīt bumbu, lai pēc tam lepotos, ka ir piedalījušies. Līdzīgi jutās jau iepriekš minētie vārtsargi, kuri sevi nevar uzskatīt ne par ko vairāk kā par lepniem skatītājiem, jo, kā zināms, no sānu iemetiena nevar veidoties aizmugures stāvoklis un šajos mirkļos vārtu laukumā vairs nevalda vārtu sargs, bet gan visi, kam ienāk prātā. Šajā vakarā Viganas atlētu vārtos gan nebija meklējams taustāms rezultāts, lai gan vairākās epizodēs Tomas Sorensens varēja iepazīties tuvāk ar pretinieku komandas spēlētājiem.
Gaisa kaujas virs Apvienotās Karalistes
Stoukas pilsēta, Britānijas stadions, skaļākie līdzjutēji (101.8 decibeli atklātā stadionā, pēc „Sky” televīzijas pētījuma datiem), saulains - tādi bija nosacījumi kaujai. Un cīņa bija tik tiešām tāda, kādai tai pienācās būt. Nevienā no komandām nebija atrodami futbolisti, kuri pazīdāmi ar savu vēlmi „uzart” laukuma malas, nevis vidu, izņemot Metju Eteringtonu, kurš gan savu ātrumu paspēlējis Londonas Totenham un Vestham komandās. Šādu futbolistu trūkums tika kompensēts ar stūra sitieniem, soda sitieniem un iemetieniem, kad varēja uzsākties gaisa kaujas. Kaujas bija sīvas, ar mainīgām sekmēm – trīs no četriem vārtiem tika gūti, sitot bumbu vārtos ar galvu, vai pēc tiešas piespēles, kas izpildīta ar galvu.
Spēles likteni izšķīra Rajana Šovkrosa divas uzvarētās gaisa kaujas un Emersona Boisa drosme. Rjanas Šovkros ne tikai ir uzdrošinājies Mančestras Junaited vietā izvēlēties Stoukas pilsētas futbola komandu, bet arī spējis kļūt par šīs komandas vadošo spēlētāju. Šajā vakarā viņš, piespēlējot Tunčajam ar galvu, lauza spēles gaitu pirmo reizi, bet vēlāk, gūstot vārtus pats, pavēra cerību un pārliecību saviem komandas biedriem par uzvaru šajā vakarā. Diemžēl šāds scenārijs nepiepildījās, jo ar katru sekojošo minūti Stoukas futbolisti kļuva ar vien lēnāki un komandas uzbrukuma potenciāls nebija pietiekams, lai spētu uzturēt nopietnu satraukumu Viganas atlētos.
Pēc domas
Šķiet, ko tu vēl pieliksi vai atņemsi, kad esi paēdis. Bet nē! Gribas vairāk, labāk, atvainojos, garšīgāk un lai tā paliek vienmēr. Bet, diemžēl, mēs visi labi zinām, ka lācim nemaz medus negaršo, bites to viņam netaisa, un viss tas farss ir tikai dabas untums. Tāpat arī futbolisti, līdzjutēji ieskaitāmi nevienā citā kategorijā kā vien dabas untumi. Mums atliek priecāties, ka bites taisa medu un lāčiem ir ar to kāds sakars, bet nedrīkstam pat iedomāties, ka visa tā starpā valda kādas sakarības, jo tad vēl var ierasties sivēntiņš un apgalvot, ka šis ir stāsts par Viniju Pūku. Bet nav, ka jums saku, nav.
Kur ir stāsta morāle, kādēļ vis tā notiek un kur tas virzās? Stāsts nav par mūžīgo slavu vai neiedomājamu bagātību, nē, tas pat nav par sevis apliecināšanu vai „amerikāņu sapni”. Tas nav par cēloņsakarībām, to analīzi vai ilgtermiņa stratēģijām. Tas nav par Eiropas slavu vai pasaules zvaigznēm. Bet tas var par tādu kļūt, ja atnāks kāds pilsonis Kristofers Robins un pateiks, kā būs, un mēs vairs nevarēsim dabūt atpakaļ tās vienkāršās dienas, kad uzvara bija tikai uzvara un spēle tikai spēle.
Dzīvē lāči nerunā un arī Stoukas pilsētās futbolisti var cīnīties tikai ar Viganas atlētiem un doma par šādu kauju ir viss, ko mēs drīkstam zināt. Ja šī kauja ir tāda kāda tā bija šajā vakarā, tad ar to mums arī jāpietiek. Jo mūsu stāsts uz zāliena ir pusotru stundu garš un, kad viņš ir beidzies, tad ir beidzies!
Ar labu nakti, jūs - Viganas drošsirži un Stoukas varoņi!
Kurš pamodinās snaudošo skaistuli?
Mančestras Pilsēta 2 Čelsī 1
Sestdiena, 2009.gada 5.decembris
Kloni
Mančestras gaiši zilie pilsētas futbolisti jau trešo gadu daiļi iesoļo tikpat apburošajā gaiši zilajā Mančestras pilsētas stadionā. Nevar noliegt, stadions ir padevies skaists, ērts, un to pat nespēj sabojāt šī vakara slīpais lietus, kas lika daļai no skatītājiem vilkt lietus mēteļus, bet futbolistiem savā „debesu zilajā” mundierītī iemest tik neatbilstošu netīro, tik piezemēto dubļu krāsu. Pretinieki, tumši zilie Londonieši, nevar lepoties ar jaunu stadionu, toties tie var lepoties ar tituliem, kas izcīnīti pavisam nesen, turklāt dubļus uz tumši zilā nemaz nevar redzēt. Kā gan būtu, ja gaiši zilie joprojām spēlētu Mein rouda stadionā? Varbūt dubļu krāsa un lietusmēteļi tad labāk piestāvētu.
Abas futbola komandas ir salīdzināmas, jo iet līdzīgu ceļu – Čelsī vēl nesen varēja tikt pieskaitīta pie pasaules bagātāko futbola komandu skaita, bet Mančestras pilsētas komanda neoficiāli ir Premjerlīgas bagātākā komanda. Čelsī futbolistu ceļš līdz virsotnei bija nelīdzens, tas gan burtiski, gan morāli bija dārgs. Komandā spēlē futbolisti no trīs kontinentu futbola izlasēm. Šai komandai atlicis tikai viens mērķis – starptautiskā sacensībā izcīnīta uzvara. Kaut gan var apgalvot, ka biznesa plāns – Čelsi Futbola komanda - jau ir izdevies – komanda ir viena no populārākām ārpus Anglijas, kas apliecina, ka potenciālais tirgus ir maksimizēts un peļņa turpina „tecēt”. Līdzās, Mančestras pilsētas komanda nesen ir iespraukusies globālajā futbola tirgū, iepērkot tādus zīmolus kā Rubīnju, Emanules Adebajors, Karlos Tevezs. Trūkst tikai pats galvenais – ja ne skaistas, tad vismaz uzvaras, kausi, balvas. Abām komandām, par spīti bagātībai, ir izdevies saglābāt dažus savu futbola skolu audzēkņus. Čelsī komandā tas ir komandas kapteinis Džons Terijs, ja „savējā” jēdzienu pastiepjam līdz pilsētas mērogam, tad arī kaimiņu Vesthamas futbola skolas audzēkņi Franks Lampards un Džo Kols der, kuriem pievienojam Arsenal audzēkni Ašliju Kolu, un kopā sanāk puse no Anglijas futbola izlases. Mančestras pilsētas komandā par savējiem var uzskatīt Šonu Vraitu-Filipsu, Miku Ričardsu un Nedumu Onuhu. Skaidrs, ka Mančestras futbolisti ir vēl puiši līdzās Čelsijas vīriem, bet viņiem vēl ir laiks kļūt par vīriem. Jeb tomēr nav? Mančestras pilsētas komandā strauji palielinās jaunu spēlētāju skaits. Tie visi gan nav pieskaitāmi pie pasaules futbola zīmoliem, bet pie labiem spēlētājiem gan. Līdzīgs posms arī atrodams Čelsi komandas vēsturē, kad vēl par komandas treneri bija Klaudio Ranjerī. Šajā laikā patiesībā bija iespējams izveidot vairākas Čelsi komandas, kuras varētu sekmīgi piedalīties visās futbola sacensībās. Tas tomēr nenesa gaidāmos rezultātus, un Čelsi komanda uzvaras atslēgu atrada Hose Murīnju virsvadībā. Tad komandu veidoja neliels futbolistu kodols, kurš savu spēku apliecina joprojām. Šķiet, ka vienīgais šķērslis, kas šķir Mančestras pilsētniekus no „pēdējā soļa” – uzvarām, ir šī kodola trūkums. Čelsi komandas kodola „ķīmiķis” un galvenās „lomas” pildītājs bija Hose Murinju. Vai Marks Hjūzs ir īstais? Šodien nav.
Modes skate
Skaisti daiļie puiši iesoļo perfekti izgaismotajā laukumā. Smaida, ir jautri noskaņoti, miedz ar aci sanākušajiem apbrīnotājiem. Ik pa mirklim demonstrē kaut ko tādu, kas liek pūlim skaļi atvērt mutes. Kad priekšnesums galā, puiši paklanās un dodas atsvaidzināties jau savlaicīgi sagatavotājas karstajās vannās. Un tā katru darba dienu, kas viņiem pienākas. Diemžēl darbs nav pārlieku prasīgs, uzstāšanās ir tikai reizi nedēļā, tādēļ paliek laiks izglītībai un brīvajam laikam.
Savukārt skatītājs, pajozis skaistāko mundierīti, dodas vērot savus elkus, kas ir tādi meistari savā amatā, ka maksa par vērošanu šķiet niecīga. Un, kas vēl svarīgāk, „šovs” ir ne tikai „garīgā bauda”, bet arī iespēja justies piederīgam šiem izcilajiem amata meistariem, kuri sabraukuši tieši uz šo vietu no tuvas, tālas pasaules malas, lai pārstāvētu tieši Manu uzvarētāja „mentalitāti”. Un, pat ja man neizodas apmeklēt katru priekšnesumu ģeogrāfiskā novietojuma vai citu iemeslu dēļ, tad es tāpat varu vērot savus elkus, būt piederīgs šai uzvarētāju organizācijai, jo viņai ir pārstāvniecības it visur zemes virsū.
Bet, ja neiet, tad es zinu kur iet, jo modē ir uzvarētāji!
Prinči jāja trejdeviņus kalnus
Reiz karaļvalstī, kur nepārtraukti lija lietus, dzīvoja skaistule. Tās tauta pelēka, pelēka un ilgus gadus mocīta, negodā dzīvoja, jo kaimiņu „sarkanie” velni ik dienas tos izsmēja un pāri darīja. Bet skaistule jau ilgus gadus snauda. To tauta nebija redzējusi, bet stikla pili tai būvēja. Līdz kādu dienu austrumu kungi drosminiekam, kas skaistuli modinās, daudz naudas, slavu piesolīja, un skaistuli pat jāprec nebūšot. No dienas tās ir daudz svešu zemju drošsirži nākuši; i svensoni, i drakonzemju malači, bet dzīvību skaistulē iepūst nav spējuši. No pašas Āfrikas drosminieks, no Joruba cilts, stalts jauneklis, kas Monako karaļvalsti apbūris un Londonā par karali slavenāks bijis, ir mēģināt gatavs. Centās nosargāt skaistuli pret ļaunajiem Londonas leģioniem. Plašiem vēzieniem puisis zobenu vēzēja un nejauši skaistulei pats dūra; dusmās metās leģiona liesmās un sadega. Tauta joprojām nezina, kur zudis viņu censonis, vai slēpjas no kauna vai joprojām cīnās.
Līdz sirds lūza kādam velnam, tikpat sarkanam kā visi citi velni. Tomēr šis velns nebija parasts, tas tālus ceļus nācis un ilgas ciešanas cietis, un atteicies bija kauna ragus zāģēt nost. Viņam vien skaistule tika, viņš bija gatavs jūrām pāri peldēt, kalnos kāpt, darīt to visu bez apstājas – mūžīgi, tik neatlaidīgs viņš bija. Līdz dievi viņam vienu vienīgu iespēju deva un viņš pūta, ne no visa spēka, bet gan ar prātu. Skaistule modās, līdz ar viņu daudzie varoņi, kas bija nākuši to modināt, bet, vai viņi visi dzīvoja laimīgi līdz pat šai dienai, nezinu.
Sāpīgi, bet no sirds
Londonas Čelsi kapteiņa Džona Teri tēls spēles beigās, laukuma malā ar apsaitētu kāju un bēdīgo skatienu, kas līdz pēdējam mirklim bija cerību pilns, raksturoja komandas spēli vislabāk. Viņi darīja visu - pat šķita, ka izdodas, un scenārijs ir pareizs, bet tad pēkšņi kaut kas plīsa, zuda pārliecība, un visas iespējas palika tikai iespējas.
Abu komandu futbolisti nežēloja ne sevi, ne zālienu, galvenokārt gan zālienu. Cīņa bija, bet vairāk teatrāla, tā izpaudās sejas izteiksmēs, grimasēs un šļūkšanā uz dibena un vēdera pa zālienu. Tikpat aktīvi abas komandas apmainījās ar uzbrukumiem. Šāda spēles norise ir raksturīga Mančestras pilsētas komandai - uz visu banku, turpretī Čelsi vēlas kontrolēt spēli un savu pretinieku. Šoreiz šķita, ka spēles pilnīgai kontrolei ir pietrūcis spēka vai emociju, jo reizēm otrās ņēma virsroku pār veselo saprātu, kas arī noveda pie Karlosa Teveza gūtajiem vārtiem. Sekojošā reakcija bija spēcīga, bet pietrūka koncentrācijas izšķirošos mirkļos.
Praktiski Mančestras futbolistu spēle bija spēle ar četriem uzbrucējiem, no kuriem divi malējie - Robiņu un Šons Vraits-Filips - lauzās pretinieku soda laukumā no flangiem, bet Karlos Tevezs aktīvi laukuma vidusdaļā atbalstīja Emanuēlu Adebajoru. Lai cik arī skaists šis spēles uzstādījums nebūtu realitātē, tas, neskatoties uz Šona Vraita-Filipsa un pat Rubinju spēli aizsardzībā - drīzāk centību, kamēr apnika, noveda pie daudz brīva laukuma Čelsi uzbrucējiem un uzbrukumiem, izmantojot flangus. Visas spēles gaitā ļoti pārliecinoši spēlēja abi Čelsi uzbrucēji, tie spēja radīt vairāk bīstamas situācijas pie Šeja Givena vārtiem nekā iepriekšminētie četri pretinieku uzbrucēji. Diemžēl spēli zaudēja Čelsi vidējā līnija – pussargi. Vairumu no uzbrukumiem viņi nesāka un nespēja pat atbalstīt, tādejādi veidojot otro uzbrukuma vilni.
Sestdiena, 2009.gada 5.decembris
Kloni
Mančestras gaiši zilie pilsētas futbolisti jau trešo gadu daiļi iesoļo tikpat apburošajā gaiši zilajā Mančestras pilsētas stadionā. Nevar noliegt, stadions ir padevies skaists, ērts, un to pat nespēj sabojāt šī vakara slīpais lietus, kas lika daļai no skatītājiem vilkt lietus mēteļus, bet futbolistiem savā „debesu zilajā” mundierītī iemest tik neatbilstošu netīro, tik piezemēto dubļu krāsu. Pretinieki, tumši zilie Londonieši, nevar lepoties ar jaunu stadionu, toties tie var lepoties ar tituliem, kas izcīnīti pavisam nesen, turklāt dubļus uz tumši zilā nemaz nevar redzēt. Kā gan būtu, ja gaiši zilie joprojām spēlētu Mein rouda stadionā? Varbūt dubļu krāsa un lietusmēteļi tad labāk piestāvētu.
Abas futbola komandas ir salīdzināmas, jo iet līdzīgu ceļu – Čelsī vēl nesen varēja tikt pieskaitīta pie pasaules bagātāko futbola komandu skaita, bet Mančestras pilsētas komanda neoficiāli ir Premjerlīgas bagātākā komanda. Čelsī futbolistu ceļš līdz virsotnei bija nelīdzens, tas gan burtiski, gan morāli bija dārgs. Komandā spēlē futbolisti no trīs kontinentu futbola izlasēm. Šai komandai atlicis tikai viens mērķis – starptautiskā sacensībā izcīnīta uzvara. Kaut gan var apgalvot, ka biznesa plāns – Čelsi Futbola komanda - jau ir izdevies – komanda ir viena no populārākām ārpus Anglijas, kas apliecina, ka potenciālais tirgus ir maksimizēts un peļņa turpina „tecēt”. Līdzās, Mančestras pilsētas komanda nesen ir iespraukusies globālajā futbola tirgū, iepērkot tādus zīmolus kā Rubīnju, Emanules Adebajors, Karlos Tevezs. Trūkst tikai pats galvenais – ja ne skaistas, tad vismaz uzvaras, kausi, balvas. Abām komandām, par spīti bagātībai, ir izdevies saglābāt dažus savu futbola skolu audzēkņus. Čelsī komandā tas ir komandas kapteinis Džons Terijs, ja „savējā” jēdzienu pastiepjam līdz pilsētas mērogam, tad arī kaimiņu Vesthamas futbola skolas audzēkņi Franks Lampards un Džo Kols der, kuriem pievienojam Arsenal audzēkni Ašliju Kolu, un kopā sanāk puse no Anglijas futbola izlases. Mančestras pilsētas komandā par savējiem var uzskatīt Šonu Vraitu-Filipsu, Miku Ričardsu un Nedumu Onuhu. Skaidrs, ka Mančestras futbolisti ir vēl puiši līdzās Čelsijas vīriem, bet viņiem vēl ir laiks kļūt par vīriem. Jeb tomēr nav? Mančestras pilsētas komandā strauji palielinās jaunu spēlētāju skaits. Tie visi gan nav pieskaitāmi pie pasaules futbola zīmoliem, bet pie labiem spēlētājiem gan. Līdzīgs posms arī atrodams Čelsi komandas vēsturē, kad vēl par komandas treneri bija Klaudio Ranjerī. Šajā laikā patiesībā bija iespējams izveidot vairākas Čelsi komandas, kuras varētu sekmīgi piedalīties visās futbola sacensībās. Tas tomēr nenesa gaidāmos rezultātus, un Čelsi komanda uzvaras atslēgu atrada Hose Murīnju virsvadībā. Tad komandu veidoja neliels futbolistu kodols, kurš savu spēku apliecina joprojām. Šķiet, ka vienīgais šķērslis, kas šķir Mančestras pilsētniekus no „pēdējā soļa” – uzvarām, ir šī kodola trūkums. Čelsi komandas kodola „ķīmiķis” un galvenās „lomas” pildītājs bija Hose Murinju. Vai Marks Hjūzs ir īstais? Šodien nav.
Modes skate
Skaisti daiļie puiši iesoļo perfekti izgaismotajā laukumā. Smaida, ir jautri noskaņoti, miedz ar aci sanākušajiem apbrīnotājiem. Ik pa mirklim demonstrē kaut ko tādu, kas liek pūlim skaļi atvērt mutes. Kad priekšnesums galā, puiši paklanās un dodas atsvaidzināties jau savlaicīgi sagatavotājas karstajās vannās. Un tā katru darba dienu, kas viņiem pienākas. Diemžēl darbs nav pārlieku prasīgs, uzstāšanās ir tikai reizi nedēļā, tādēļ paliek laiks izglītībai un brīvajam laikam.
Savukārt skatītājs, pajozis skaistāko mundierīti, dodas vērot savus elkus, kas ir tādi meistari savā amatā, ka maksa par vērošanu šķiet niecīga. Un, kas vēl svarīgāk, „šovs” ir ne tikai „garīgā bauda”, bet arī iespēja justies piederīgam šiem izcilajiem amata meistariem, kuri sabraukuši tieši uz šo vietu no tuvas, tālas pasaules malas, lai pārstāvētu tieši Manu uzvarētāja „mentalitāti”. Un, pat ja man neizodas apmeklēt katru priekšnesumu ģeogrāfiskā novietojuma vai citu iemeslu dēļ, tad es tāpat varu vērot savus elkus, būt piederīgs šai uzvarētāju organizācijai, jo viņai ir pārstāvniecības it visur zemes virsū.
Bet, ja neiet, tad es zinu kur iet, jo modē ir uzvarētāji!
Prinči jāja trejdeviņus kalnus
Reiz karaļvalstī, kur nepārtraukti lija lietus, dzīvoja skaistule. Tās tauta pelēka, pelēka un ilgus gadus mocīta, negodā dzīvoja, jo kaimiņu „sarkanie” velni ik dienas tos izsmēja un pāri darīja. Bet skaistule jau ilgus gadus snauda. To tauta nebija redzējusi, bet stikla pili tai būvēja. Līdz kādu dienu austrumu kungi drosminiekam, kas skaistuli modinās, daudz naudas, slavu piesolīja, un skaistuli pat jāprec nebūšot. No dienas tās ir daudz svešu zemju drošsirži nākuši; i svensoni, i drakonzemju malači, bet dzīvību skaistulē iepūst nav spējuši. No pašas Āfrikas drosminieks, no Joruba cilts, stalts jauneklis, kas Monako karaļvalsti apbūris un Londonā par karali slavenāks bijis, ir mēģināt gatavs. Centās nosargāt skaistuli pret ļaunajiem Londonas leģioniem. Plašiem vēzieniem puisis zobenu vēzēja un nejauši skaistulei pats dūra; dusmās metās leģiona liesmās un sadega. Tauta joprojām nezina, kur zudis viņu censonis, vai slēpjas no kauna vai joprojām cīnās.
Līdz sirds lūza kādam velnam, tikpat sarkanam kā visi citi velni. Tomēr šis velns nebija parasts, tas tālus ceļus nācis un ilgas ciešanas cietis, un atteicies bija kauna ragus zāģēt nost. Viņam vien skaistule tika, viņš bija gatavs jūrām pāri peldēt, kalnos kāpt, darīt to visu bez apstājas – mūžīgi, tik neatlaidīgs viņš bija. Līdz dievi viņam vienu vienīgu iespēju deva un viņš pūta, ne no visa spēka, bet gan ar prātu. Skaistule modās, līdz ar viņu daudzie varoņi, kas bija nākuši to modināt, bet, vai viņi visi dzīvoja laimīgi līdz pat šai dienai, nezinu.
Sāpīgi, bet no sirds
Londonas Čelsi kapteiņa Džona Teri tēls spēles beigās, laukuma malā ar apsaitētu kāju un bēdīgo skatienu, kas līdz pēdējam mirklim bija cerību pilns, raksturoja komandas spēli vislabāk. Viņi darīja visu - pat šķita, ka izdodas, un scenārijs ir pareizs, bet tad pēkšņi kaut kas plīsa, zuda pārliecība, un visas iespējas palika tikai iespējas.
Abu komandu futbolisti nežēloja ne sevi, ne zālienu, galvenokārt gan zālienu. Cīņa bija, bet vairāk teatrāla, tā izpaudās sejas izteiksmēs, grimasēs un šļūkšanā uz dibena un vēdera pa zālienu. Tikpat aktīvi abas komandas apmainījās ar uzbrukumiem. Šāda spēles norise ir raksturīga Mančestras pilsētas komandai - uz visu banku, turpretī Čelsi vēlas kontrolēt spēli un savu pretinieku. Šoreiz šķita, ka spēles pilnīgai kontrolei ir pietrūcis spēka vai emociju, jo reizēm otrās ņēma virsroku pār veselo saprātu, kas arī noveda pie Karlosa Teveza gūtajiem vārtiem. Sekojošā reakcija bija spēcīga, bet pietrūka koncentrācijas izšķirošos mirkļos.
Praktiski Mančestras futbolistu spēle bija spēle ar četriem uzbrucējiem, no kuriem divi malējie - Robiņu un Šons Vraits-Filips - lauzās pretinieku soda laukumā no flangiem, bet Karlos Tevezs aktīvi laukuma vidusdaļā atbalstīja Emanuēlu Adebajoru. Lai cik arī skaists šis spēles uzstādījums nebūtu realitātē, tas, neskatoties uz Šona Vraita-Filipsa un pat Rubinju spēli aizsardzībā - drīzāk centību, kamēr apnika, noveda pie daudz brīva laukuma Čelsi uzbrucējiem un uzbrukumiem, izmantojot flangus. Visas spēles gaitā ļoti pārliecinoši spēlēja abi Čelsi uzbrucēji, tie spēja radīt vairāk bīstamas situācijas pie Šeja Givena vārtiem nekā iepriekšminētie četri pretinieku uzbrucēji. Diemžēl spēli zaudēja Čelsi vidējā līnija – pussargi. Vairumu no uzbrukumiem viņi nesāka un nespēja pat atbalstīt, tādejādi veidojot otro uzbrukuma vilni.
Futbols kā futbols
Portsmuta 2 Burnlija 0
Sestdiena, 2009.gada 5.decembris
Atpakaļ mājās
„Nekur nav tik labi kā mājās” – citējot Sprīdīti, patiesībā, darba autora domu, jāatdzīst, ka mājas mēs izvēlamies paši. Nu vismaz mūsdienu pasaulē, kur vienīgās lietas, ko mēs vairs nespējam mainīt, ir mūsu pašu dzimšana. Diemžēl, vai, par laimi, pretrunā visām iespējamām spekulācijām, futbola dzimtene vienmēr būs Anglija, un īsto futbolu spēlēs tieši angļi. Jāatdzīst, ka šie apgalvojumi nav vis nacionālistiski, bet gan nostalģiski.
Futbola Asociācijas kausa fināls vecajā Vemblijas stadionā, kur viņam bija īstā vieta - līdzās suņu skriešanās sacīkstēm - tā bija atmosfēra un spēle, kas lika stāties sirdij. Jā, ceļš uz Vemblijas stadionu ir katra bumbas spērēja sapnis katrā ciemā, pilsētā, vārtrūmē, ielā – lai nu kur nu kurais to bumbu spārdīja. Līdzās bumbas spārdītājiem uz šo „īpašo” vietu līdzi nāca īsts „Dziesmusvētku” koris. Piedodiet par salīdzinājumu, bet šodien liekas, ka šis mūsu tautai „svētais” pasākums ar tik pat „svētiem” mērķiem tur – „miglainajā Albionā”, arī notika, bet, līdzīgi kā mūsu pasākums tagad cieš strauju devalvāciju gan vērtībās, gan saturā, tā tas notiek arī tur.
Frattona parks varbūt nav Vembijas arēna, bet, līdzīgi kā katrā miestā mums ir sava estrāde, tā arī Portsmutai pienākas sava. Dažam varbūt sarkastisku smaidu raisīs tas, ka kāds vēl joprojām cenšas ieguldīt naudu šādā sporta „šķūnī”, kur skatītājiem jāsēž bedrē un laukuma malā meklējami dubļi, bet katrs, kurš kaut reizi ir spēlējis bumbu ar kāju, zina, ka futbols sastāv no dubļiem, brūcēm un cilvēku sadursmēm – tas attiecas arī uz futbola līdzjutēju.
Šajā pēcpusdienā Frattona parks bija estrāde kārtējiem svētkiem, kurus pavadīja nepārtraukta dziesma pusotras stundas garumā. Jā, pa vidu bija aplausi, kurus emociju uzplūda laikā sevī nespēja noturēt pat diriģenti (spēlētāji), skrienot maksimāli tuvu korim, skatoties dziedātāju acīs un vienojoties kopīgā sajūsmā.
„Atkritumu” spēlētāji
Varam pārfrāzēt – spēlētāji „atkritumi”, ja kādam tā tīk labāk. Lai cik nejauki tas neizklausītos, bet nu jau pēdējos gadus ir ierasti, ka komandas, kas cīnās pa Premjerlīgas „astes” galu, ir pārpildītas ar spēlētājiem, kas vēl neilgu laiku atpakaļ centušies iekļūt kāda no „galvas” gala komandām. Šāda tendence pastāvējusi vienmēr, tomēr pašlaik tā ir it īpaši labi redzama, jo šis fenomens kļuvis izteiktāks līdz ar straujāko noslāņošanos un veiksmi, ko ilgus gadus Sema Alerdaisa vadībā demonstrēja Boltonas Brīnumdaru komanda, kura balstījās tieši uz šāda tipa spēlētājiem.
Definīcija – spēlētājs „atkritums”: futbolists, kurš pārnācis no potenciāli spēcīgākas uz vārgāku komandu, jo iepriekšminētajā komandā nav spējis iegūt atbilstošu lomu savai pārliecībai.
Konkrētajā spēlē abu komandu sastāvā varam atrast šādus spēlētājus. Burnlijas pamatsastāvā kreisajā malā atrodams neiedomājamais Mančestras tandēms – Kris Īgls un Stīvens Džordans – Junaited un pilsētnieku futbola skolu audzēkņi. Tur pretī Portsmuta ir krietni mērķtiecīgāk veidota kā šāda – „atkritumu” futbolistu komanda. To veido tādi lieli vārdi kā Tals Benhaims (Čelsi, Mančesteras Sitī), Nkvanku Kanu (Arsenal), Stīvens Finans (Liverpūle), Džemijs Ohara (Totenhema) un citi. Pie tiem citiem varam arī pieskaitīt Portsmutas „virsdiriģentu” Abramu Grantu (Čelsi).
Šādu komandu veidošanās pārsvarā rada patvērumu ne tik labiem spēlētājiem ne tik labās komandās. Kādas ir šī fenomena sekas? Ar vien mazāk atklājās jauni talantīgi futbolisti spēcīgās un vidusmēra komandās. Kas savukārt veicina futbola uzņēmējdarbību, spēlētāju tirgus zied un zeļ, bagātie paliek bagāti, nabagie - nabagi. Savukārt vidusslānis pārtiek no bagāto atliekām un priecājas, ka nepaliek nabagāks – jo visa pamatā ir uzvaras, nekādām citām vērtībām nav nozīmes!
Spoguļa „efekts”
Pēc ilgā ievada pievērsīsimies pašam notikumam lietainajā Portsmutas pievakarē. Spēles cena bija ļoti augsta - pirmā uzvara pār pretinieku augstajā - Premjerlīgas statusā. Abas komandas līdz šim bija tikušās tikai zemākās līgās un kausu sacīkstēs. Nesenā vēsture runāja par labu Portsmutai, kura pēdējā sezonā Čempionāta līgā uzvarēja Burnliju, bet pret šādu scenāriju runāja šīs sezonas norise, kurā Portsmuta piedzīvo uzņēmējdarbības krīzi. Portsmutas spēļu rezultāti ir sekundāri, jo pelnīt gribētāju rindas šo klubu nepārtraukti padod tālāk nākamajam īpašniekam. Pašlaik šī komanda atgādina „izslauktu govi”, kura vairs nedos pienu vismaz tuvākajā laikā.
„Govs” pašlaik atrodas depresijā. Tā var raksturot spēles sākumu un lielāko no spēles laika. Tomēr, kā zināms, arī slima govs mēdz spert, tikai ar to trāpīšanu viņai neiet. Vairums no Portsmutas komandas spēlētāju izveidotajām bīstamām situācijām nemaz nebija bīstamas. Līdzās - Burnlijas komandas spēlētāji arī centās un viņu uzbrukumi bija bīstami, kaut gan jāatdzīst, ka vairumā gadījumu tie bija bīstami viņiem pašiem. To var salīdzināt ar mūsu pašu ikrīta skatu spogulī – sākumā mēs esam priecīgi par mūsu skaisto smaidu, frizūru, bet jau pēc mirkļa pamanām, ka ausis nav nemaz tik simetriskas kā mēs gribētu un deguns līks, tā rezultātā arī smaids pazūd. Šādai burvīgai pārvērtībai par iemeslu bija Asmirs Begovič, Portsmutas komandas vārtsargs. Viņš kopā ar Sīvenu Flečeru – Burnlijas uzbrucēju - uzvarēja spēli. Otrais gan to zaudēja, negūstot vārtus, kad to vajadzēja.
Spēli „atslēdza” pēdējo divdesmit minūšu spēlētājs Portsmutas komandā Nkvanku Kanu. Viņš atgrieza govij vēlmi dzīvot! Līdzšinējā komandas nespēja rast pareizos risinājumus uzbrukumā pazuda, jo pareizos lēmumus pieņēma viņš – Nkvanku. Vārtus pēc viņa piespēles guva malējais aizsargs Hermans Hreidarsons. Un govs pēkšņi izskatījās vesela. Un spogulī lūkojošais Burnlijas vīrs saskatīja jaunu sirmu matu un zaudēja pēdējo smaida rievu lūpā.
Kamēr zvaigznes vēl mirdz
Spēlēs uzvarētājus un zaudētājus jau nosaucu vārdos, tomēr gribas atdzīt, ka viņi tik tiešām ir futbola „spīdekļi”, kādus atrast mūsdienu spēlē vairs ir grūti. Tie ir harizmas pilni savu komandu noteiktu lomu pildītāji, kurus ieraugot laukumā, mēs zinām - tā ir Burnlija un tā - Portsmuta. Tie ir futbolisti, ar kuriem komanda ceļas un krīt, un līdzi tai līdzjutēji. Tie paši līdzjutēji nespēj iedomāties šos spēlētājus citas komandas kreklā.
Spēlētājs, kurš uzvarēja spēli – Nkvanku Kanu, vēl nesen tika uzskatīts par savas paaudzes vienu no talantīgākajiem uzbrucējiem un, kā jau visu jauno talantīgo spēlētāju ceļi Anglijā, to atveda pie Arsena Vengera uz Arsenal. Bet par „Super ērgli” (Nigērijas izlases spēlētāju) viņš izauga Amsterdamas Ajaks komandā. Tomēr viņa „pelnrušķītes stāstām” pilnībā kāju priekšā aizlika slimība un nu viņš jau ilgus gadus ir lētāku, bet ne tādēļ mazāk nozīmīgu likteņu lēmējs.
Spēlētājs, kurš nezaudēja spēli – Brians Jensens. Dānis, kurš vairāk atgādina Vinniju Pūku, bet aiz šīs jaukās ārienes slēpjas „Briesmonis”. Viņš arī šajā spēlē aizcirta savus vārtus vairākas reizes. Briana ceļš līdz Premjerlīgai ir īsta futbolista ceļš! Pēc izglītības elektriķis, viņš Premjerlīgā nonācis trīsdesmit piecu gadu vecumā un nekad nav spēlējis savas valsts izlasē. Futbolista bērnībā viņš patiesībā nemaz nav bijis vārtsargs, bet gan aizsargs, bet, atsaucoties uz viņa paša izteicienu - par vārtsargu viņam nācies kļūt, jo viņš ir bijis garākais un dumjākais spēlētājs komandā. Tā, ejot ceļu caur Nīderlandi, viņš nonāca Anglijā, kur spēlēt sācis pirmās divīzijas komandā – Vestbronvičā, kur pieaugot komandas veiksmei samazinājušās viņa iespējas iziet laukumā. Un beigu beigās viņa ceļš atvedis viņu uz Burnliju, kur pastaiga arī nav bijusi bez nopietniem akmeņiem. Sākums gan bija drošs - pirmajā Briana sezonā Burnlijas komandā bija tikai viens vārtsargs – viņš.
Nevaram arī aizmirst Burnlijas aizsardzības balstu Adre Bikeju, kurš spēles gaitā vairākas reizes spīdēja pēc stūru sitienu izspēles. Andre līdz Burnlijai aizceļojis caur Spāniju, kur sācis spēlēt jau piecpadsmit gadu vecumā. Tad devies uz Maskavu, lai nonāktu Anglijā. Līdzās Andre Burnlijas komadā spēlē Premjerlīgas vecākais spēlētājs Greims Aleksandrs. Viņš šajā sezonā pirmo reizi debitējis šāda līmeņa turnīrā, kam par iemeslu kalpojusi Burnlijas komandas ticībā viņam. Burnlija centās tad vēl 28 gadus jauno Greimu iegūt jau 1999. gadā, tomēr viņa izvēle krita Prestonas komandai par labu. Bet kad Prestonā vairs neticēja, ka Greims var vēl spēlēt vairāk kā vienu sezonu, viņš nolēma pāriet uz ienaidnieku nometni, kur viņam ticēja, ka „pulveris vēl nav sauss” – uz Burnliju. Pašlaik Greims ir Burnlijas kapteinis un drošs komandas pamatsastāva spēlētājs, kurš regulāri gūst vārtus, viņam ir četrdesmit gadi.
Atliek tikai piebilst, ka spēles uzvaras vārtu guva bijušais zivju rūpnīcas darbinieks Hermans Hreidarsons.
Ilūzija pret realitāti
Katram no mums pašiem jāizlemj – kas ir futbols? Žilbinošs „glamūr” teātris vai rakņāšanās dubļos dziesmu pavadījumā. Bet, nesakoties uz neko, vēlos apelēt pie visu bumbas spārdītāju un dziedātāju vai zinātāju veselā saprāta – nosauciet man tās vērtības, kuru dēļ futbols ir tā vērts (kādēļ vērts dzīvot)!
Dzīve tāpat visu to ignorēs un turpināsies pēc nedēļas.
Sestdiena, 2009.gada 5.decembris
Atpakaļ mājās
„Nekur nav tik labi kā mājās” – citējot Sprīdīti, patiesībā, darba autora domu, jāatdzīst, ka mājas mēs izvēlamies paši. Nu vismaz mūsdienu pasaulē, kur vienīgās lietas, ko mēs vairs nespējam mainīt, ir mūsu pašu dzimšana. Diemžēl, vai, par laimi, pretrunā visām iespējamām spekulācijām, futbola dzimtene vienmēr būs Anglija, un īsto futbolu spēlēs tieši angļi. Jāatdzīst, ka šie apgalvojumi nav vis nacionālistiski, bet gan nostalģiski.
Futbola Asociācijas kausa fināls vecajā Vemblijas stadionā, kur viņam bija īstā vieta - līdzās suņu skriešanās sacīkstēm - tā bija atmosfēra un spēle, kas lika stāties sirdij. Jā, ceļš uz Vemblijas stadionu ir katra bumbas spērēja sapnis katrā ciemā, pilsētā, vārtrūmē, ielā – lai nu kur nu kurais to bumbu spārdīja. Līdzās bumbas spārdītājiem uz šo „īpašo” vietu līdzi nāca īsts „Dziesmusvētku” koris. Piedodiet par salīdzinājumu, bet šodien liekas, ka šis mūsu tautai „svētais” pasākums ar tik pat „svētiem” mērķiem tur – „miglainajā Albionā”, arī notika, bet, līdzīgi kā mūsu pasākums tagad cieš strauju devalvāciju gan vērtībās, gan saturā, tā tas notiek arī tur.
Frattona parks varbūt nav Vembijas arēna, bet, līdzīgi kā katrā miestā mums ir sava estrāde, tā arī Portsmutai pienākas sava. Dažam varbūt sarkastisku smaidu raisīs tas, ka kāds vēl joprojām cenšas ieguldīt naudu šādā sporta „šķūnī”, kur skatītājiem jāsēž bedrē un laukuma malā meklējami dubļi, bet katrs, kurš kaut reizi ir spēlējis bumbu ar kāju, zina, ka futbols sastāv no dubļiem, brūcēm un cilvēku sadursmēm – tas attiecas arī uz futbola līdzjutēju.
Šajā pēcpusdienā Frattona parks bija estrāde kārtējiem svētkiem, kurus pavadīja nepārtraukta dziesma pusotras stundas garumā. Jā, pa vidu bija aplausi, kurus emociju uzplūda laikā sevī nespēja noturēt pat diriģenti (spēlētāji), skrienot maksimāli tuvu korim, skatoties dziedātāju acīs un vienojoties kopīgā sajūsmā.
„Atkritumu” spēlētāji
Varam pārfrāzēt – spēlētāji „atkritumi”, ja kādam tā tīk labāk. Lai cik nejauki tas neizklausītos, bet nu jau pēdējos gadus ir ierasti, ka komandas, kas cīnās pa Premjerlīgas „astes” galu, ir pārpildītas ar spēlētājiem, kas vēl neilgu laiku atpakaļ centušies iekļūt kāda no „galvas” gala komandām. Šāda tendence pastāvējusi vienmēr, tomēr pašlaik tā ir it īpaši labi redzama, jo šis fenomens kļuvis izteiktāks līdz ar straujāko noslāņošanos un veiksmi, ko ilgus gadus Sema Alerdaisa vadībā demonstrēja Boltonas Brīnumdaru komanda, kura balstījās tieši uz šāda tipa spēlētājiem.
Definīcija – spēlētājs „atkritums”: futbolists, kurš pārnācis no potenciāli spēcīgākas uz vārgāku komandu, jo iepriekšminētajā komandā nav spējis iegūt atbilstošu lomu savai pārliecībai.
Konkrētajā spēlē abu komandu sastāvā varam atrast šādus spēlētājus. Burnlijas pamatsastāvā kreisajā malā atrodams neiedomājamais Mančestras tandēms – Kris Īgls un Stīvens Džordans – Junaited un pilsētnieku futbola skolu audzēkņi. Tur pretī Portsmuta ir krietni mērķtiecīgāk veidota kā šāda – „atkritumu” futbolistu komanda. To veido tādi lieli vārdi kā Tals Benhaims (Čelsi, Mančesteras Sitī), Nkvanku Kanu (Arsenal), Stīvens Finans (Liverpūle), Džemijs Ohara (Totenhema) un citi. Pie tiem citiem varam arī pieskaitīt Portsmutas „virsdiriģentu” Abramu Grantu (Čelsi).
Šādu komandu veidošanās pārsvarā rada patvērumu ne tik labiem spēlētājiem ne tik labās komandās. Kādas ir šī fenomena sekas? Ar vien mazāk atklājās jauni talantīgi futbolisti spēcīgās un vidusmēra komandās. Kas savukārt veicina futbola uzņēmējdarbību, spēlētāju tirgus zied un zeļ, bagātie paliek bagāti, nabagie - nabagi. Savukārt vidusslānis pārtiek no bagāto atliekām un priecājas, ka nepaliek nabagāks – jo visa pamatā ir uzvaras, nekādām citām vērtībām nav nozīmes!
Spoguļa „efekts”
Pēc ilgā ievada pievērsīsimies pašam notikumam lietainajā Portsmutas pievakarē. Spēles cena bija ļoti augsta - pirmā uzvara pār pretinieku augstajā - Premjerlīgas statusā. Abas komandas līdz šim bija tikušās tikai zemākās līgās un kausu sacīkstēs. Nesenā vēsture runāja par labu Portsmutai, kura pēdējā sezonā Čempionāta līgā uzvarēja Burnliju, bet pret šādu scenāriju runāja šīs sezonas norise, kurā Portsmuta piedzīvo uzņēmējdarbības krīzi. Portsmutas spēļu rezultāti ir sekundāri, jo pelnīt gribētāju rindas šo klubu nepārtraukti padod tālāk nākamajam īpašniekam. Pašlaik šī komanda atgādina „izslauktu govi”, kura vairs nedos pienu vismaz tuvākajā laikā.
„Govs” pašlaik atrodas depresijā. Tā var raksturot spēles sākumu un lielāko no spēles laika. Tomēr, kā zināms, arī slima govs mēdz spert, tikai ar to trāpīšanu viņai neiet. Vairums no Portsmutas komandas spēlētāju izveidotajām bīstamām situācijām nemaz nebija bīstamas. Līdzās - Burnlijas komandas spēlētāji arī centās un viņu uzbrukumi bija bīstami, kaut gan jāatdzīst, ka vairumā gadījumu tie bija bīstami viņiem pašiem. To var salīdzināt ar mūsu pašu ikrīta skatu spogulī – sākumā mēs esam priecīgi par mūsu skaisto smaidu, frizūru, bet jau pēc mirkļa pamanām, ka ausis nav nemaz tik simetriskas kā mēs gribētu un deguns līks, tā rezultātā arī smaids pazūd. Šādai burvīgai pārvērtībai par iemeslu bija Asmirs Begovič, Portsmutas komandas vārtsargs. Viņš kopā ar Sīvenu Flečeru – Burnlijas uzbrucēju - uzvarēja spēli. Otrais gan to zaudēja, negūstot vārtus, kad to vajadzēja.
Spēli „atslēdza” pēdējo divdesmit minūšu spēlētājs Portsmutas komandā Nkvanku Kanu. Viņš atgrieza govij vēlmi dzīvot! Līdzšinējā komandas nespēja rast pareizos risinājumus uzbrukumā pazuda, jo pareizos lēmumus pieņēma viņš – Nkvanku. Vārtus pēc viņa piespēles guva malējais aizsargs Hermans Hreidarsons. Un govs pēkšņi izskatījās vesela. Un spogulī lūkojošais Burnlijas vīrs saskatīja jaunu sirmu matu un zaudēja pēdējo smaida rievu lūpā.
Kamēr zvaigznes vēl mirdz
Spēlēs uzvarētājus un zaudētājus jau nosaucu vārdos, tomēr gribas atdzīt, ka viņi tik tiešām ir futbola „spīdekļi”, kādus atrast mūsdienu spēlē vairs ir grūti. Tie ir harizmas pilni savu komandu noteiktu lomu pildītāji, kurus ieraugot laukumā, mēs zinām - tā ir Burnlija un tā - Portsmuta. Tie ir futbolisti, ar kuriem komanda ceļas un krīt, un līdzi tai līdzjutēji. Tie paši līdzjutēji nespēj iedomāties šos spēlētājus citas komandas kreklā.
Spēlētājs, kurš uzvarēja spēli – Nkvanku Kanu, vēl nesen tika uzskatīts par savas paaudzes vienu no talantīgākajiem uzbrucējiem un, kā jau visu jauno talantīgo spēlētāju ceļi Anglijā, to atveda pie Arsena Vengera uz Arsenal. Bet par „Super ērgli” (Nigērijas izlases spēlētāju) viņš izauga Amsterdamas Ajaks komandā. Tomēr viņa „pelnrušķītes stāstām” pilnībā kāju priekšā aizlika slimība un nu viņš jau ilgus gadus ir lētāku, bet ne tādēļ mazāk nozīmīgu likteņu lēmējs.
Spēlētājs, kurš nezaudēja spēli – Brians Jensens. Dānis, kurš vairāk atgādina Vinniju Pūku, bet aiz šīs jaukās ārienes slēpjas „Briesmonis”. Viņš arī šajā spēlē aizcirta savus vārtus vairākas reizes. Briana ceļš līdz Premjerlīgai ir īsta futbolista ceļš! Pēc izglītības elektriķis, viņš Premjerlīgā nonācis trīsdesmit piecu gadu vecumā un nekad nav spēlējis savas valsts izlasē. Futbolista bērnībā viņš patiesībā nemaz nav bijis vārtsargs, bet gan aizsargs, bet, atsaucoties uz viņa paša izteicienu - par vārtsargu viņam nācies kļūt, jo viņš ir bijis garākais un dumjākais spēlētājs komandā. Tā, ejot ceļu caur Nīderlandi, viņš nonāca Anglijā, kur spēlēt sācis pirmās divīzijas komandā – Vestbronvičā, kur pieaugot komandas veiksmei samazinājušās viņa iespējas iziet laukumā. Un beigu beigās viņa ceļš atvedis viņu uz Burnliju, kur pastaiga arī nav bijusi bez nopietniem akmeņiem. Sākums gan bija drošs - pirmajā Briana sezonā Burnlijas komandā bija tikai viens vārtsargs – viņš.
Nevaram arī aizmirst Burnlijas aizsardzības balstu Adre Bikeju, kurš spēles gaitā vairākas reizes spīdēja pēc stūru sitienu izspēles. Andre līdz Burnlijai aizceļojis caur Spāniju, kur sācis spēlēt jau piecpadsmit gadu vecumā. Tad devies uz Maskavu, lai nonāktu Anglijā. Līdzās Andre Burnlijas komadā spēlē Premjerlīgas vecākais spēlētājs Greims Aleksandrs. Viņš šajā sezonā pirmo reizi debitējis šāda līmeņa turnīrā, kam par iemeslu kalpojusi Burnlijas komandas ticībā viņam. Burnlija centās tad vēl 28 gadus jauno Greimu iegūt jau 1999. gadā, tomēr viņa izvēle krita Prestonas komandai par labu. Bet kad Prestonā vairs neticēja, ka Greims var vēl spēlēt vairāk kā vienu sezonu, viņš nolēma pāriet uz ienaidnieku nometni, kur viņam ticēja, ka „pulveris vēl nav sauss” – uz Burnliju. Pašlaik Greims ir Burnlijas kapteinis un drošs komandas pamatsastāva spēlētājs, kurš regulāri gūst vārtus, viņam ir četrdesmit gadi.
Atliek tikai piebilst, ka spēles uzvaras vārtu guva bijušais zivju rūpnīcas darbinieks Hermans Hreidarsons.
Ilūzija pret realitāti
Katram no mums pašiem jāizlemj – kas ir futbols? Žilbinošs „glamūr” teātris vai rakņāšanās dubļos dziesmu pavadījumā. Bet, nesakoties uz neko, vēlos apelēt pie visu bumbas spārdītāju un dziedātāju vai zinātāju veselā saprāta – nosauciet man tās vērtības, kuru dēļ futbols ir tā vērts (kādēļ vērts dzīvot)!
Dzīve tāpat visu to ignorēs un turpināsies pēc nedēļas.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
